Man mājās ir kaķene ar raksturu. Ja kaut kas nepatiks - vakarā atriebsies. Nu jau mazāk, kad bija jaunāka, tā darīja bieži. Piemēram, ciemojās pie mums māsīca... kaķene pa kluso no viņas somiņas (pirms tam ar muti atvelkot vaļā rāvējslēdzi, kur šitā aizdomāties var, ne vienu reizi vien esmu redzējusi, kā to dara :D) , izmakšķerēja ķēdīti vai rokassprādzi, vai kaut ko tādu un spēlējas pa grīdu. Māsīca ieraudzīja, pasmējās un "nosūdzēja" kaķi. Tētis tad sabāra un nokaunināja viņu (kaķi, ne māsīcu). Nu ok, viss kārtībā. Vakarā visi sēž, skatās TV, māsīca atpūtas krēslā, tumšs istabā. Te pēkšņi HOP, no aizmugures pa krēslu kā es pat nezinu kas, ar ķepām tā kā lecot, momentā uzrāpjas un māsīcai uz galvas. :D Labi, ka ne ar nagiem. Pareiz' ir, nav ko sūdzēties. :D Viskaut ko zagt patika bērnībā tam kaķim, kā tik kas pazūd, tā jau var meklēt slēptuvē. Zem atpūtas krēsla. Kad tur pieķērām, tad drēbju skapī.
Vispār saprot visu, ko mēs runājam, atliek vien ieminēties par to, ka iesim ārā vai iesim uz balkoniņa... uzreiz pie durvīm, vienreiz pat saitīti atstiepa savu... tagad viņai topā ir muguras kasīšana, Mamma pasauc - nāc, pakasīšu muguriņu, ukā tāds ruksis uzreiz atnāk, ielien klēpī un pastutē muguru. :D Vienreiz griežu salātus, viņa man neliek mieru, kaut ko ķeksējas... saku, atnes labāk man sīpolu! (Toreiz kā reiz uz balkona sīpoli kaltējās). Nu liels bija mans pārsteigums, kad vai nu sakritības dēļ, vai tiešām saprata, ko es pateicu - atnesa un man pie kājām nometa to sasodīto sīpolu. :D
Ā, un vēl esmu iemācījusi viņu "prasīt". Apsēžas uz pakaļkājām, priekšķepas saliec un ieņaudas. Tas ir tad, ja kaut ko tiešām gribas - vai nu ārā, vai kaut ko garšīgu.. vai brilles.
5625
