šobrīd dzīvē man ir ļoti smags posms...mācos augstskolā, neklātienē, studijas tikai 1xnedēļā, dzīvoju mazpilsētā - precīzāk sakot 4km no pilsētas - tātad laukos praktiski, darbu nevaru atrast, jo pieredzes nav un darba vietu arī nav, sēžu mājās viena pati, jo draugs strādā pa nedēļu projām.vienkārši ļoti grūts posms man šobrīd, citreiz pat liekas ka nav jēgas dzīvot, nekas nedod prieku. vienīgi nedēļas nogalēs, kad draugs ir mājās jūtos priecīgāka...bet tad atkal pienāk pirmdiena un viss sākas no gala..Un vissmagākais ir tas ka viņš mani nemaz nesaprot un negrib saprast, ja es saku ka man ir smagi un grūti viņš tikai dusmojas tā vietā lai atbalstītu mani un uzmundrinātu. Nav tā ka es visu laiku par kaut ko čīkstu, bet dažreiz vnk gribas sirdi izkratīt bet nav kam :( laikam tāpēc arī tagad te rakstu.. man vienkāršiir ļoti smagi un kaut kāda bezcerība uznākusi...