Jauni draugi 2

Heh, aprakstīji arī manu problēmu.

small talk - its an art! Man arī bieži raxturīga sajūta,ka nav ko teikt....bet vajag...un tas uzdzen pretīgu stresa sajūtu...es ieteiktu Tev iestāties kādā....nodarbībā...i mean - piesakies kaut kādos kursos vai biedrībā..kopīga lieta noteiktu satuvina cilvekus...

ieinteresee tad kaa labs klausiitaajs. kad otrs kaut ko staasta, uzdod par to teemu jautaajumus un piestraadaa pie savas atminjas, lai naakamreiz atcereetos teemas, par ko runaajaat un apjautaajies par jaunumiem. cilveekiem patiik runaat un atrast briivas ausis daudziem ir kaa vinneet loterijaa.

Un es domāju, ka esmu tāda vienīgā :D

Jā, tas ir vistrakākais, ka ir sajūta, ka vairs nav ko teikt, bet vajag! Tas uzdzen stresu, sāk likties, ka sāc izskatīties pēc idiota... un tad stresot sāk arī tas otrs cilvēks, gaisā rodas tāda stresaina atmosfēra. Apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj komunicēt viegli un nepiespiesti.

Krista, viss ir vienkārši tad, ja pretī atrodas cilvēks - katliņš, kurš nepārtraukti vārās, bet ja tā nav, sākas klusumas pauzes.

Es personīgi neprotu uzturēt sarunas VISPĀR. Tādēļ ar slikti pazīstamiem cilvēkiem cenšos neuzturēties divatā, ja vien tas ir iespējams. Tā nav ar visiem, reizēm ir cilvēki ar kuriem pavisam vienkārši un dabiski virzās saruna, ja viņi paši ir pretīmnākoši un sarunu uztur. Taču man no šādām situācijām ir ļoti bail, ir cilvēki ar kuriem tiekoties pat n-to reizi pēc kārtas un piemēram, ejot pa ielu sarunā nolaižos līdz "ak...sarkanā gaisma. Ilgi jāgaida" un "hmm...šodien spēcīgs vējš" līmenim sarunā. :D
Atceros, ka reiz iepazinos ar vienu meiteni, kura man patika, mums bija daudz kopīga, bet mums nekad nevirzījās sarunas. Teorētiski mēs varējām runāt par kino, mūziku, literatūru, jo mums bija ļoti līdzīgas gaumes visā minētajā, bet katru reizi kad tikāmies un piemēram, gājām iedzert tēju sarunas nevirzījās. Droši vien neizbrīnīšu, ja teikšu, ka par draudzenēm nekļuvām.

Darbs, studijas, hobiji?

Nez, man nav vajadzības meklēt jaunus draugus, bet tāpat atrodas - gan šeit cosmo, gan piemēram drauga draugu meitenes, kas iepazītas pēdējā laikā.

man gan ir pilnīgi kā ar kuru, it kā jau ar visiem var atrast par ko parunāt, bet ir tādi cilvēki, kurus satiec un ar kuriem ir tāāāds kontakts uzreiz, ka nav nemaz jāpiedomā pie tā, ka tik nerodas nepatīkamie klusuma brīži. :)

Kumeliņ un Jessica, ja jau abas sev draugus meklējat, bīdaties kopā. Kas zina, varbūt patiesa sieviešu draudzība uzplauks un būsiet draudzenes uz mūžu!

Man laikam padodas "small talk", lai gan no tādām sarunām nekāda lielā gandarījuma gan nav, bet citādāk jau cilvēku neiepazīsi, ja vien nesāksi pļāpāt.
Man ir bijuši gadījumi, kad iestājas klusums, bet es laikam esmu no tām, kas uzreiz pievēršas kādam aktuālam tematam, lai nav jācieš klusējošais kauns.
Ir bijuši gadījumi, kad no cilvēka izvairos, jo man pat negribas nekādu "small talk" :D

Bet nu man pašai liekas, ka veiksmīga saruna, īpaši, ja tā ir pirmā, izdodas tad, kad tu nevis koncentrējies uz sevi un savām interesēm, bet tiešām no sirds painteresējies par otru, jo esmu ievērojusi, ka pat daļai īgno un nekomunikablo latviešu tas šķiet patīkami.

parasti cilveki rod kopejo valodu ja viniem vispar ir kaut kas kopigs...kads temats par ko runat, vai vnk lidzigi uzskati
vienalga kur dzivojot,ja ar to iepazito cilveku nekas kopigs nav, ari nekads dizais kontakts neveidosies,bet nu bus jau tadi cilveki,ar kuriem sis kopigais tomer atradisies:)

es ari gribetu tadus satikt :))

Lai gan man arī ir 1 interneta kontaktiņš, esmu par organiskāku pazīšanos - caur draugiem un draugu draugiem, sportā, mācībās, darbā, kursos, kaimiņos,utt.

tieši tā, draudzību "mākslīgos" apstakļos,tipa - nu davai,tgd draudzēsimies - izveidot nevar....tam jānotiek organiski,kā jau Queen minēja...

Vietas jau ir zināmas, var taču iepazīties ar jauniem cilvēkiem praktiski jebkur! Vienīgā problēma ir tā sarunas uzturēšana. Gluži kā stāsta Vienrz, varu nolaisties līdz ''šodien jauks laiks'' līmenim :D, bieži vien noklusēju, ko vēlos teikt, jo liekas, ka tas izklausīsies muļķīgi un tad sākas klusuma pauzes. Gribētos, lai saruna veidotos plūstoši, bet aiz stresa veidojas tāda saspringta gaisotne. Ir cilvēki ar kuriem kontakts izveidojas uzreiz un laiks sarunājoties paskrien nemanot. Zinu, ka ar draugiem ir tāpat kā ar otrām pusēm, jo vairāk uz to koncentrēsies, jo vairāk nekas neizdosies :D. Gribētos iegūt kaut vai jaunus paziņas, ne tikai cilvēkus sveicināšanās līmenī... Brīžiem jūtos tik vientuļi, ne gluži vientuļi, bet es nevēlētos, lai sanāk tā, ka vienīgais kontakts ir tikai mīļotais cilvēks. Ko lai iesāk ar to peļu sindromu :D ?

njā arī es pašlaik atrodos šādā situācijā, kad esmu prom no mājām un visi draugi ir lv

ja godīgi loooooooooti bieži jūtos vientuļi, jo nav tādas draudzenes ar ko paklačoties vai iedzert kafiju..

neteiktu ka man ir problēmas ar komunikāciju vienmēr atrodu kko ko runāt vai kā uzsākt sarunu....
un negribas ari te uzticēties kuram katram...es pat nezinu...neesmu moz vēl satikusi cilvēkus kuri ir uz mana viļņa ...

bet saprotu ko domā...

Aly, kurā valstī atrodies?

Man tieši tāpat, jo pietrūkst draudzeņu sabiedrības, tieši tādas sieviešu draudzīgas attiecības. Komunicēt ar viņām caur draugiem vai skype nav tas pats, kas organiskais kontakts.

Šodien biju izgājusi pastaigā pa parku, pamanīju, ka vēl viena meiča grozās viena, gribēju iet klāt un runāt, bet nu viņa varbūt padomātu, ka es galīgi traka :D . Vienīgais pāris džeki ir mēģinājuši iepazīties, bet nu tur nekas ar to draudzību nevar sanākt. Pietrūkst tieši tās sievišķīgās papļāpāšanas par visu.

Jā, arī esmu tagad tālēs zilajās un tādu reālu tuvu draudzeņu, protams, te nav. Principā man tas īsti netraucē, jo esmu vairāk introverta, tāpēc ļoti labi jūtos bez reālas apkārtējās komunikācijas :) Bet esmu ļoti draudzīga un pie izdevības ātri atrodu kopīgu valodu, piemēram, pāris reizes biju izdzirdējusi veikalā krievu un latviešu valodu un nekaunējos, pienācu klāt un priecīgi apvaicājos- vai no LV utt. ;) Un cilvēki arī bija ļoti priecīgi pārsteigti tā sastapt savējos ārzemēs :) Caur Internetu viena meitene mani atrada arī LV un dažas reizes tikāmies pastaigāties, bet, protams, tas jau nav tas kā ar savām tuvākajām draudzenēm :)
Vispār man kaut kā tā laikam veicas, ļoti daudzi cilvēki paši nāk un kaut ko saka vai jautā, cenšas iepazīties :D Citreiz neko nesaprotu, bet pati instinktīvi māju ar galvu un saku "Jahā, jō, jā, jā..." :D
Principā, ja zinātu labi valodu, gan jau arī atrastu draugus, bet nu tā valodas barjera pagaidām vēl mulsina...

Man ir līdzīgi.
Bet zini, nebūs small talk, nekad nebūs arī big talk. Nevari gribēt, lai kāds tev sāk uzticēties bez jebkādas savstarpējas izzināšanas, un tai ir jāsākas no pašiem pamatiem - small talk.
Pozitīvisms, nebaidīšanās no acu skatieniem, smaids, nebaidīšanās uzsākt sarunu pirmajai, atvērtība, spēja klausīties un tiešām būt ieinteresētai otrā cilvēkā.. Practice makes perfect, tā kā jāatver sevi pasaulei un nevajag baidīties savā pasaulē ielaist cilvēkus no malas.

Spotorno, Tu par SFI nedomā?

Karinjo, principā būtu jau labi nākotnē tos kursus iziet, bet tad domāju pieteikties jau kādam augstākam līmenim, jo pagaidām pati esmu apguvusi sarunvalodas līmeni, kas principā arī ir tas pamata SFI. Runāt es jau iemācījos daudz maz, bet ar saprašanu iet grūtāk, jo tomēr viņi runā kā mēs - ātri, raiti un citreiz vēl neuzķeru ar pirmo mēģinājumu viņu teikto :)
Un kā tev ar zviedru valodu? Mācies caur tiem kursiem vai pašmācības ceļā?