Es nekad negaidu, ka man kaut ko izmaksās mans vīrietis un ja tā notiek, tad, protams, patīkami, bet pašai neērti, jo es pati nevaru atļauties. Es tāda vienkārši esmu un darbojos, daru kaut ko, braucu kaut kur, ja es pati varu atļauties sev visu nomaksāt, negaidot uz mīļoto, ka viņš man nomaksās kaut daļu no tā, kas plānā un ko gribu izdarīt. Tā kā, neizprotu īsti līdz galam tādas sievietes, kā Tavā gadījumā, kuras ir gatavas pamest vīrieti tikai tādēļ, ka viņš neko neizmaksā. Vai nu vīrietis vienkārši tāds īpašs, vai arī pati esi likusi viņam nojaust, ka Tev nav nepieciešamības kaut ko izmaksāt. Un pirms braukt uz viesu namu, vajadzēja noskaidrot, cik jāmksā un tad apdomāt, vai tu VARI atļauties nomaksāt vismaz pusi un tas tev neatstātu robu makā. Un tā arī teiktu par Spāniju - brauc, es nevaru atļauties. Un ja viņš pateiktu, ka brauks viens, es tītos prom no tāda, jo MAN ir nepieņemami, ka, ja cilvēks piedāvā braukt kaut kur kopā, beigās aizbrauc pats tikai tādēļ, ka otrs nevar atļauties, tās nav kopīgas attiecības un es domātu, vai viņš nav kopā ar Tevi tikai tādēļ, ka ir labs sekss. Ja viņš piedāvā visu apmaksāt - priecājies.
Ja man būtu labs amats un pietiekami daudz naudas, es arī turpinātu būt ļoti taupīga. Es tā esmu uzaugusi un neprotu iegādāties luksusa preces. Vienmēr skatos tikai uz lētajiem plauktiem, un ja gribas kaut ko dārgu, stipri apdomāju, vai es to varu sev iegādāties, pat ja tas neieviestu nekādas izmaiņas manā budžetā. Par to, ka taupīgs, es neuzskatu, ka tas būtu kas slikts.
1376
