Čau, skaistajā brīvdienā! (l)
Nezinu pat ar ko lai sāk, un ko īsti gribu dzirdēt no jums, jo padoms nelīdzēs, varbūt vienīgi jūsu pieredze un pārdzīvojumi. Tad nu sākšu: esmu 19 gadus veca meitene, jauka, izpalīdzīga, sasodīti kautrīga, bet arī krokodīls neesmu. Bet ir problēma - nekad neesmu un laikam arī nekad neiemīlēšos nevienā. Variet neteikt, ka laiks ies un iemīlēsies negaidot, jo zinu, ka tā nebūs. Esmu centusies laist sev klāt pāris puišus (pat ļoti simpātiskus), taču uz skūpstiem, glāstiem nepratu atbildēt, jo neko nejutu pret šo cilvēku, sajūtas bija var teikt pat briesmīgas. Iedomājieties, kad kāds jūs cenšas iepreicināt skūpstot un glāstot, bet jūs kā šausmu filmās neko nejūtiet. Sāku domāt vai neesmu "unromantic", bet ar prieku skatos romantiskās filmas, no sirds priecājos par citu laimi un par tām emocijām kā tās stāsta. Bet sasodīts, kad pati ko tādu jutīšu? Visiem ir bijusi pirmā mīlestība, taču man pat tādas nav bijušas. Protams ir bijušas simpātijas no bērnudārza līdz pat šai dienai, bet ne mīlestība. Stulbākais ir tas, ka esmu ļoti izvēlīga uz puišiem, pat ļoti kaut pati aŗī princese neesmu, taču padarīt tur neko nevaru, vnk nepatīk un viss. Tad ar tādiem pat iepazīties nevēlos, kur nu vēl ko vairāk. Ar simpātiskajiem atkal ir tā, ka baidos no viņiem, un pat nezinu kāpēc. Baidos pielaist sev klāt, bet kad pielaižu - atkal jau neko nejūtu. Tas viss ir tik šausmīgi smagi un gulstas uz pleciem. Pati sevi šaustu ar to, kāda velna pec es moku to cilvēku, lieku viņam sevī iemīlēties, lai pec tam vnk nozustu no viņa dzīves. Aj, meitenes, neprotu atrast īstos vārdus, lai aprakstītu savu sāpi. Viss ko vēlos, lai arī es iemīlos, pa vēderu lido tauriņi un ir visas tās neaprakstāmi fantastiskās sajūtas kā filmas, vēlos ģimeni. Taču nesaprotu kurai lampiņai manā galva ir jāiedegas, lai saprastu kā.