laime

man gribas parunāt :) diena kaut kā jāizvelk.

Nebūt neesi vienīgā. Domāju diezgan daudz ieslīgst rutīnā ar visiem tiem darbiem un visu, kas jāpaspēj un tad beigās jau vairs nav labi, bet tad nez no kurienes nāk tā apskaidrība, ka viss taču tomēr ir superīgi un pavasaris un saule un tā..man tā ir ik pa laikam.. iazraujos ar visu trako pasauli..tad sāku palikt aizņemta un liekas, ka brīvdienu un miera nebūs, bet tad kā zibensspēriens no skaidrām debesīm '' viss kārtībā '' dzīve turpinās. Tāda laikam ir cilvēka daba :)

man arī šī garā darba diena kaut kā jāizvelk :D

heh, un tas mūžīgas " tas viss notiek tikai ar mani..citiem tā nav, citiem ir labāk" :D

It kā ikdienā un kopumā es domāju par to pašu, ka īsti sūdzēties nevaru, bet tas laikam daudzu cilvēku dabā - pasūdzēties, nenovērtēt, neredzēt....

It kā viss ok, bet pašlaik tāds kā panīkums, pazudis dzīvesprieks, bet gan jau :)

Visticamāk, ka sarakstei jābūt tk ilgai, kamēr abiem tas liekas pieņemami, kamēr neesat sevi izsmēluši. Es protams priecājos par citu meiteņu pozitīvajām pieredzēm, taču jāatceras, ka nets ir nets un realitāte var būt pavisam savādāka, kaut vai tas ir draugiem.lv vai facebook.com.
Esmu gaužām vecmodīga, man tomēr vienmēr ir licies, ka neesmu jauno tehnologiju laikmets, man vajadzīga tā sajūta, tas klikšķis, kad ieraugu cilvēku un ir tas pievilkšanās spēks, kad gribas būt tam cilvekam tuvumā, šādas emocija internets vienkārši nespēj sniegt...

ļoti atvainojos, ne tur ierakstījās komentārs :)

Nevaru sūdzēties. Esmu dAudz ar sevi strādājusi, ar domāšanu, ar uztveri, ar jūtām, ar attieksmi, lai varētu teikt, ka nu jau vismaz pusgadu visu laiku esmu laimīga un neļauju maziem sadzīves sīkumiem sevi ietekmēt. Es katru vakaru aizeju gulēt laimīga.

Man ir tieši tikpat precīzas domas kā mistika_22873!!! Ha! Neiedomājos, ka vēl kāds tā domā :D

Es vienmēr esmu klausījusies apkārt nevis pleijerī. Un man praktiski nekad neuznāk domas, ka viss ir draņķīgi, jo tā nav. Es esmu laimīga un man paveicies pašai ar sevi, ka man ir tik ļoti pozitīvs skatījums uz lietām :)

tas pozitīvais skatījums 24h diennaktī laikam ir tikai tiem, kuri dzimuši 100% pozitīvismi :))

Es arī tā domāju, un it īpaši to visu sāc novērtēt pēc tikšanās ar cilvēkiem, kuriem kaut kas nav kārtībā ar veselību. Uzreiz pilnīgi paliek kauns par sevi par čīkstēšanu par kaut kādiem niekiem, saproti, ka visas problēmas ir tāāāds sīkums, viss ir atrisināms, jābūt laimīgam jau tikai tāpēc, ka esi vesela - redzi, dzirdi, vari kustēties...

Man arī tā ir, jo dzīves ritms ir vnk pārāk ātrs!

Starpcitu man ļoti kaitina tie cilvēki kas ir 100% pozitīvi un visu laiku ir smaidīgi un laimīgi! Varbūt tas nav normāli, bet dažreiz pilnīgi uzšaut gribās!

cubiana par to uzšaušanu piekrītu. Un vēl kaitina nedaudz, ka tad, kad patiešām liekas, ka ir grūti vai slikti, šie pozitītie civlēki nevis atbalsta, bet kaut kā mēģina uzgrūzt savu pozitīvismu: JO DZĪVE IR IDEĀLA.

Jā, jā, un tad liekas, ka viss ir vēl sliktāk!

Vēl man visu laiku dzīvē ir tāda sajūta, ka tas labākais laiks vē nav pienācis, un ka jāizdara tas un tas un tad jau būs tā pilnā laime, bet tā tas arī vēl nav atnācis! Dažreiz jau atnāk tā apskaidrība, ka viss notiek šeit un tagad un neko nevajag gaidīt, bet tas ātri aizmirstās un atkal sāku gaidīt!

nepatīkami, ka šādos sliktajos, nesaprašanās brīžos var sastrādāt muļķības.

Piem., domājot, ka attiecībās vai darbā viss ir draņķīgi..trūkst šis vai tas, un mēs aizejam no darba vai pametam cilvēku..taču, kadsaprotam, ka yas bija nepareizi, tas jau ir par vēlu :(

Tev ir hronisks nogurums un stress no dzīšanās pakaļ pēc visa - pēc labāka darba, pēc lielākiem ienākumiem, pēc labākas izglītības, kas galu galā viss iet vienā katliņā - pēc labākas dzīves!
Tas viss protams ir ļoti labi un skaisti, bet tā Tu nodzen sevi līdz spēku izsīkumam, kas pārvēršas nepārtrauktās slimībās (jo organisms vairs nespēj pavilkt un signalizē - piebremzē!) un dzīves pagurumā.
Dažkārt vajag vienkārši apsēsties un atpūsties, pievērsties sev, otram cilvēkam, ģimenei, novērtēt jau visu to, kas ir uz šo brīdi un būt par to pateicīgai.

Lielais stresa iemesls lielākoties ir darbs, kas nodzen kā darba zirgu - tad ir jāmeklē cits, citādi nekas nemainīsies. Jā, nav viegli to izdarīt mūsdienās LV, bet paralēli meklējot, var atrast - ja ne pēc mēneša, tad pusgada vai gada kādas durvis noteikti atvērsies!

Vispirms ir jāsakārto sevi, tad arī viss pārējais apkārt nokārtoties. :)