Attiecības ir uz izjukšanas robežas. Ilgi gadi kopā. Nekad neesmu dzīvojusi viena, bijusi viena. Kā lai pieņem to un nenojūdzas, ka mainīsies itin viss? Kā lai pieņem, ka jādzīvo vienai, kas ir fiziski un sadzīviski grūti, nemaz nerunājot par emocionālo pusi? Un kā lai notic, ka mani gaida kas labāks šajā dzīvē? Jo pašlaik viss kas galvā ir, vēlme vairs neturpināt šo dzīvi, ja vairs neesmu vajadzīga cilvēkam, kas man bija visa pasaule un kurš mani vēl pavisam nesen stipri mīlēja, bet nu redziet jūtas nav.. Nu kā tā var būt? Kā lai to pieņem?
Padalieties ar savu pozitīvo pieredzi, jo pašlaik tiešām vairs dzīvot nevēlos..
4320
