Projām...kopā vai nē?

Laikam tomēr dotos līdzi, ja šīs attiecības liktos svarīgas un redzētu kopīgu nākotni ar šo cilvēku :).

Dotos prom - viennozīmīgi! Neredzu attiecībām nākotni, ja ir tik ilgu laiku jāpavada šķirti. Neesmu naiva, neticu rozā mākonīšiem un bezgalīgai, nepazūdošai mīlestībai. Mana un manu draugu, paziņu pieredze rāda, ka no acīm prom, no sirds ārā.

Nezinu. Grūti spriest kā būtu, ja būtu. Jādomā ko zaudētu/ iegūtu priekš sevis (izņemot attiecibas) . Zaudēt karjeru, pamest mācības, vai varbūt tur tālajās zemēs iegūt valodu, pagaidu darbu, jaunu pieredzi. Jāizvērtē +/- egoistiskā līmeni, jo neviens mēs nezinam kā būs nākotnē , vai blakus būs tas pats cilvēks un ko es viņa dēļ būšu zuadējusi priekš sevis

Jāizvērtē +/- egoistiskā līmeni, jo neviens mēs nezinam kā būs nākotnē , vai blakus būs tas pats cilvēks un ko es viņa dēļ būšu zuadējusi priekš sevis

Piekrītu.
Šobrīd,laikam tomēr pilnīgi godīgi runājot-nē.Es esmu rokas stiepiena attālumā no viena sava mērķa.Esmu pārāk cīnījusies,lai pamestu,kad tas ir tik tuvu,ka varu jau tik pat kā sataustīt.
Es paliktu,bet neesmu naiva-rēķinātos ar to,ka attiecības ļoti iespējams izjuks.Attāluma attiecības principā nav domātas man.Man neder attiecības caur skype un mobilo telefonu.

Tagad varu pateikt, ka nebrauktu, jo man nedaudz vairāk par gadu atlicis, lai pabeigtu skolu, un esmu tik daudz ieguldījusi, ka to visu nekādā gadījumā nepamestu. Tikko man būs rokās māģistra diploms, tad gan nedomājot piekristu braukt līdzi, ja draugam tiešām piedāvātu tik olabi darbu, ka nu nevar tādam atteikt.

Uz šo brīdi - jā,dotos viņam līdzi. Manā uztverē gads ir ļoti ilgs laiks.

Es būtu devusies līdzi, ja man nebūtu iesāktas studijas. Un studijas, kas tiešām man patika. Ļoti priecājos, ka Viņš arī nelūdza mani braukt līdzi, jo zināja, cik svarīga dzīve man šeit LV ir.
Es uzskatu, ka tomēr, ja LV Jūs tur kaut kas svarīgs, nevajag to pamest un braukt līdzi, ja tālienē to nevar turpināt. Jo, ja cilvēks ir īstais, arī to gadu varēsiet izturēt - vienalga pa kalniem, pa lejām, bet izturēsiet.
Man ļoti nepatīk attiecību situācijas, kad kādam no kaut kā svarīga jāatsakās. Attiecībām ir jāmotivē dzīvē uz priekšu nevis otrādi.

Jā, dotos, jo man šīs attiecības ir ļoti svarīgas. Turklāt maģistra diploma man jau kabatā, darbs arī it kā ir ok, bet gribētu tomēr ko labāk apmaksātu un vispār ļoti labprāt sakravātu čemodānus un bēgtu no šīs valsts, ja būtu konkrēts piedāvājums.
Bet, ja šo jautājumu man uzdotu pirms 3 gadiem, kad attiecības bija gana svaigas, turklāt man nebija pabeigta universitāti - smagi padomātu, vai tomēr skolu nepabeigt un tad nepievienotos draugam.

nu viss atkarīgs no tā, uz cik ilgu laiku prom. ja būtu iespēja, pabeigut semestri un paņemtu akadēmisko uz gadu vai pusgadu vai nu cik tur. vismaz backup's būtu - un tad dotos.
mans ex negribēja braukt man līdzi. nu i pats vainīgs :D

Jaa, dotos, ja tajaa taalajaa valstii buutu iespeeja pabeigt manas studijas.

uz šo brīdi, uz šo situāciju, uz šo attiecību brīdi?
jā..pilnīgi un galīgi..
atsaucoties uz vakardienas diskusiju vakar arī tika runāts par šo tēmu.

Domāju, ka JĀ.

Ja tiešām tikai uz gadu, augstskolā paņemtu akadēmisko gadu un brauktu līdzi. Man Rīga nav mīļa, taču mīļāka par ārzemēm.

Es drosi dotosndraugam liidzi, ja vina darbs nebuutu Eiropaa. Man patiik piedziivojuminu.n dziives izaicinaajumi.

Miiiliissi, deel puisa nebrauciet liidzi, gadu censaties paciesties, es biju kopa ar savu puisi 6 gadus, apreceejamies, kad mes bijam kopaa 5 gadus, puisis pazaudeja darbu un bija jamekle darbs, aibrauca uz iriju, es juku prata, taja laika biju pabeigusi augstskolu un stradaaju skolaa savaa profesijaa, nespeju dzivot viena, bet tagad es rakstu no irijas un iesaku nebrauciet lidzi, ja jums visa dzive prieksa, nezaudeejiet savu sapni lv, protams ar savu puisi izsskiiramies, jo intereses mainijaas un es aizgaju no vinna un dzivoju viena, gaja nenormali gruti, protams sava profesija darbu nesannemmu, stradaju visaadus darbus, atpakal uz lv nebija kur braukt, jo visu atdevu, dzivokli un mantas, visu, lai tik butu kopa ar savu puisi, stulbene vien biju, vins man stastija te zelta dziive, protams nav, gruti ir, nav viegli, ja varetu atgriest laiku atpakal, es nebuutu braukusi uz iriju, bet butu palikusi lv, ta ir zeme, kur tu esi savejais bet cita valsti lai cik ilgi tu nodzivotu, tu busi iebraucejs. protams, ka tu nevienam neesi vajadziga, kad esi cita valsti, man bija kauns braukt atpakal un teikt savia mammai, zini, es braucu atpajkal, kur es atkal dzivosu pie mammas, bet vajadzeeja taa rikoties un braukt atpakal driz, tagad jau ir pa velu, jo man ir puisis irs un esam apmierinati ar dzivi, bet vai es stradaju sava sapnu profesija protmas nee, un es sso iespeju atdevu, lai butu kopa ar puisi, meitenes un puisi, nedariet to passu kluudu, ja juus zinat ka taa ir jusu sapnu profesija, turaties un baudat dzivi cik vien iespejams. daudz ka tika pieredzeets, kad dzivoju irija, nevaru jums pat izstastiit 3 gramataas, bet visi ssie statsi ko jus es lasu, esmu izgajusi tam cauri un ieteikums ir lloti vienkarss, nekur nav tik labi kaa maajaas, lai cik gruti ari neietuLV un naudinnas nebuutu, bet tas tomeer ir majas un padzivojot svessa valsti juus sapratiisiet, esmu lloti daudz pieredzejusi, gan labu, gan sliktu, bet pieredze ir tada.

Jopcik, šitais laikam ir garākais teikums, ko es savā mūžā esmu redzējusi. :D

Jopcik, šitais laikam ir garākais teikums, ko es savā mūžā esmu redzējusi.

bļin, lasot man likas, ka aizturu elpu :D

Bet par tēmu- brauktu līdzi, jā. Pat ja viņš šodien atnāktu un pateiktu- braucam? es visādi izštukotos, izčīkstētos, varbūt pat izlamātos.. bet aizbrauktu!

Pareizi, ir tachu taadi akadeemiskie gadi - tad jau vispaar mieriigi. Es jau taa neesmu savaa valstii, taapeec nebuutu taa, ka puisha deelj pamestu visu, turklaat pati gribeetu doties taadaa piedziivojumaa, man paarmainjas patiik.

Turklaat tieshi naakoshgad mana puisha braalim jaadodas apmainjas programmaa uz Kanaadu, bet vinja draudzene njem akadeemisko un brauc liidzi. man liekas ljoti forshi.

Nē.Pag,padomāšu vēl...hmmm...nē.
Es neesmu sava vīrieša siāmas dvīnis,kam jābūt pielipušai viņam nepārtraukti.Es vairs nestudēju,taču man šeit ir labs darbs,par kuru nesūdzos,iekārtota dzīve,draudzenes un ģimene.Nē,es nepamestu visu,jo kas notiktu pēc tā gada,kad būtu jāatgriežas?Ne man vairs darbs,ne kas...
Ja viņam jābrauc uz gadu,tad lai viņš arī brauc un pēc gada brauc atpakaļ.Es uz to skatos mierīgi-ja būs lemts,tad attiecības izturēs.
Vispār ir interesanta tā tendence,ka sievietes vienmēr ir gatavas visu pamest-darbu,draugus,mācības un skriet pakaļ vīrietim uz otru pasaules malu.Taču vīrieši gan nesteidzas pamest visu un sekot draudzenei erasmusā vai darba darīšanās,kuru dēļ viņa gadu būs citā valstī.

Tikko man viens draugs paziņoja,ka ir pieņēmis darbu Ķīnā un pārceļas uz turieni uz vismaz gadu. Varbūt diviem,varbūt vairāk...
Un reāli es aizdomājos,ko es darītu,ja mans puisis pateiktu,ka ir šāda situācija... Ķīna! Bāc,tas liekas TIK tālu!