Aizbraucu uz ārzemēm strādāt un mācīties valodu. Pēc gada savā pilsētā, pavasarīgā un saulainā dienā nejauši 'uzskrēju virsū' savam tagadējam draugam, kurš ar savu universitātes grupu bija atbraukuši pētīt uzņēmumus. Viņš mani uzaicināja uz kafiju.. pirmo reizi savā mūžā piedzīvoju to sajūtu, ka šķiet, zini sev pretim sēdošo personu jau mūžību. Pats interesantākais ir tas, ka mūs abus bija pārņēmusi tā sajūta. Tā nu bez jebkādiem nopietniem nodomiem turpinājām saraksti (skype, sms). Viņš aizbrauca uz savu valsti...
...mums bija padomā 'kaut kad' tikties no jauna. Un tā nu nejauši sanāca, ka man nācās braukt uz viņa valsti, tāpēc nolēmām manu braucienu apvienot ar tikšanos. Nolēmu uzkavēties ilgāk. Viņš man uzrīkoja patīkamu pārsteigumu (tas man lika pasmaidīt, jo kas tāds man vēl kā pusaugu meitenei bija iesēdies galvā kā mans 'ideālais un nerealizējamais randiņš'). Viņš man vienas dienas laikā izrādīja vairākas pilsētas 3 dažādās valstīs. Jāpiebilst, ka es dievinu ceļot, īpaši, spontāni. Biju sākusi apgūt pašrocīgi fotomākslu, tāpēc daudz un intensīvi viņu bildēju, līdz vienā mirklī, ap vakara pusi, man sāka kutēt vēders un nespēju no prāta izmest domu, ka vēlos viņu vienkārši noskūpstīt. Uz to neuzdrošinājos..
Mana izbrauciena pēdējā vakarā mēs sēdējām un vienkārši sarunājāmies stundam ilgi. Viņa klātbūtnē jutos vienkārši droši. Vakara nobeigumā viņš mani noskūpstīja un tā nu tā putra sākās..
Mūs šķīra gandrīz 700km gadu. Tikāmies 1-2x mēnesī. Pārsvarā es braucu pie viņa. Lai tikai satiktu mani ātrāk, viņš vienmēr brauca man pretī pusi no ceļa t.i. katru reizi ~350km uz vilciena staciju un veda pie sevis mājās un no jauna veda atpakaļ uz vilcienu, kad bija jādodas man atpakaļ... vilcieni man šobrīd uzdzen gan patīkamus, gan diezgan riebīgus šermuļus, jo vienmēr šķiršanās pirms kāpšanas vilcienā bija sirdi plosoša. Katru reizi raudāju kā mazs bērns, viņš mani mierināja, turot cieši savās rokās un skūpstot pieri.
Mēs iemīlējāmies ne pa jokam, lai gan vienmēr saviem draugiem, paziņām un ģimenei kladzinājām, ka attāluma attiecības- NEKAD!
Tā nu nespējām vairs 'sagremot' tos šķiršanās momentus. Katru reizi tas kļuva aizvien smagāk mums abiem. Attālums mūs ļoti satuvināja.
No drauga puses nāca piedāvājums ievākties pie viņa. Ne mirkli nedomājot, piekritu, jo tā vienkārši šķita pareizi, tā tam vienkārši bija/ ir jānotiek. Metu visu pie malas un kravāju čemodānus.
Dzīvojam kopā šobrīd 2 mēnešus. Tā ir neaprakstāmi fantastiska sajūta katru rītu atvērt acis un redzēt VIŅU. Tik bieži pārņem sajūta, ka no laimes vienkārši gribas smaidīt un raudāt vienlaicīgi.
Neviens no mums nav ideāls, protams, mums ir savu niķi un stiķi, bet, ja vērtējam to visu kopumā- mūsu attiecībām ir skaists stāsts, kas, mūsuprāt, ir tikai mazs ievads. Lai jau tie skeptiskie cilvēki ironiski smaida un domā:" Pagaidi, tik, kas notiks pēc gadiem.." Šobrīd ir labi... pat labāk kā labi un es, nē, MĒS baudām! :)
Jāpiebilst vēl tas, ka nākamo mēnesi man atkal ir jādodas prom, šoreiz gan uz 3-4 mēnešiem. Šī doma vien uzdzen asaras un skumjas, tomēr nevienam no mums nav šaubas, ka mēs to izturēsim un, no jauna, būs tikai labāk! :)
550
