Attāluma attiecības!

Ooo par šo tēmu es varētu runāt un runāt :D

nebija ne strīdi ne neuzticība,ar laiku pārvācās pie manis un tad es viņu padzinu kā tādu suni :D

man šitā sāpīgā tēma tuvojas. jā, stāstiet, meitenes. man būs laikam gandrīz 2 mēneši (vasarā) jāpavada šķirti. bwaah

Fashiona uz priekšu! :D

Man tiešām viss sīkumos interesē.. :D

Kopā bijām 3gadus. Dzīvojām kopā.

Šķirti bijām 13mēnešus. Bez netikšanās. Abpusēja uzticība. Taču vislielākais murgs, ko esmu savā dzīvē pieredzējusi. Lai gan, protams, tas ļoti mainīja attiecības uz labu un šim laika posmam esmu pateicīga. Sapratu daudz ko, ko drošvien nesaprastu citādā situācijā.
Ļoti svarīgi ir šādas situācijās regulāri sazināties - sazvanīties, kaut viena sms dienā, skype, vēstulītes dr.lv un tml.

Vēlreiz piedzīvot nevēlētos. Taču lai pārbaudītu mīlestību, attālums ir vislabākais.

Nu meitenes! Sīkumiņos, sīkumiņos luuuudzu! :D

Iepriekšejās attiecībās man tā bija. Satikāmies 2 gadus, apmēram reizi mēnesī. Smieklīgi īstenībā. Viss beidzās ar to, ka satiku citu puisi, nokrāpu un aizgāju no bijušā. Ok, ja ir nopietnas attiecības no abām pusēm, domāju, ka noteikti ir iespejams kādu laiku dzīvot un mīlet arī caur attālumu. Bet ne ilgāk par gadu vai bišķi vairāk, jo agri vai vēlu, vienam kādreiz tas apniks! Un ir jābūt arī nopietnam iemeslam, kāpēc . Vai tās ir kādam mācības, vai peļņa uz laiku ārzemēs, vai vēl kaut kas cits.

Centos ļoti īsi un konkrēti uzrakstīt, savādāk izplūdīšu par daudz :D

Man izjuka lauliiba!Es domaaju ,ka tas nav "veseliigi" attieciibaam-iipasi ,ja aizbrauc uz ilgu laiku!

13 mēnešus?? :O

mēs iepazināmies, kad jau viņš strādāja citā pilsētā, braukāja vienā virzienā vairāk kā 200km, bet tā sanāca, ka to pirmo periodu padzīvojām kopā, jo tieši viss tā sanāca ar viņa darbiem. bet pēc tam viņš sāka regulāri dzīvot citā pilsētā, tikāmies kā kuru reizi, citreiz 1x 2ned., bija reizes kad 2x nedēļā, tā nodzīvojām 1.5g., un sākām gatavoties kāzām, pēc kāzām vēl kādu pusgadu tā nodzīvojām, bet pēc tam jau kopā, bija asaras, ka jāpaliek vienai, negribējās laist prom, bet no otras puses, vnm atkal satikšanās prieks, un katra kopā pavadītā mirkļa izbaudīšana.. bet principā tā ne visai gribētos to vēl piedzīvot. tagad jau pāris gadus dzīvojam kopā, bet tā pat maz laika kopā pavadām, jo daudz strādājam, mācamies, ir citas nodarbes...

lapsīgā,
tieši tā, tādēļ es vienmēr nosmejos pie sevis par Jūsu mēnesīšiem :D

Fashiona, tas uzmundrina, ka var pat 13 mēnešus izturēt :) super.

ar tagadējo puisi iepazinos strādājot uz kuģa, zināju viņu kkadus 6 menešus pirms sagājām kopā, tā īsti bijām kopā 3 nedēļas, tad viņš aizbrauca uz mājām, nesolijām viens otram neko, bet bija doma mest mieru kuģiem un pārvākties uz angliju..tad nu sķirti pavādījām gandrīz 3mēnešus, bet sarakstijamies katru dienu, tiešām nepārspīlēju katru dienu, savu mūžu tā nebiju sēdējusi netā kad vien bija laiciņš :)
bet atzīšos ka neko nopietnu neplānoju un bija bail braukt uz to angliju, jo uz kuģa tā ir pavisam cita pasaule, uz sauzemes tu nemaz nezini kāds ir tas cilvēks....
smieklīgākais tas kad braucu uz angliju braucu tikai ar mazo rokas bagāžu, jo domaju , ka pec maximums 3 ned atskriešu mājās, bet nu esmu te iestrēgusi nu jau 3 mēnēšus....nesūdzos...cenšos baudīt mirkli...puisis nav no latvijas tpc man nav ne jausmas kas būs nākotnē :)

Man ir bijis attālums gan Latvijas teritorijā,gan attālums starp divām valstīm!
Par Latviju.Sākumā dzīvojām katrs savā pilsētā (200 km attālums),tikāmies vismaz 1x nedēļā.Nebija ne neuzticības,ne strīdi.Bijām ļoti saprotoši un zinājām,ka mums tas jāiztur un vēlāk būs labāk (protams,tā nebija!).Pēc tam dzīvojām vienā pilsētā un tad tikāmies vēl retāk,nekā kad bijām 200 km attālumā.Bet sava'ziņā varu teikt,ka attālums mūs darīja tikai stiprākus un tā vēlēšanās satikt vienu otru,bija forši!Katru dienu bija sms, skyps,zvani...
Par ārzemēm.Mūs šķir oi,cik daudz km :) Pie puiša ārzemēs dzīvojam kopā,pašiem savs dzīvoklītis.Bet,kad netiekamies,ir tiešām ļoooooooti grūti,it sevišķi tagad,ka man tas BD un vairāk jābūt pa LV.Sarakstamies un sazvanamies katru dienu,jo vnk savādāk nevaram!Nenoliegšu,ka tajos brīžos,kad neesam kopā,mums ir daudz strīdu.Ne par neuzticēšanos,bet vairāk tas,ka mēs nevaram tagad būt tik pietiekami daudz kopā,cik gribētos.Pietrūkst viņa temperaments,tā viņa klātbūtne,foršās sarunas un daudz kas cits :) Šobrīd ir ļoti smagi,bet pavisam drīz jau atkal lidoju pie viņa :) :) :)

Bijām jau ilgi kopā, sanāca, ka pus gadu bijā diezgan lielā attālumā viens no otra.. Tajā laikā tikāmies pa vidu tikai vienu reizi un 5. dienām.. Brīžiem bija grūti.. Sakasījāmies tāpat vien, jo baiem brīžiem uznāca besis ka esam tālu viens no otra.. Bet izturējām.. Un un tāds zelta gabaliņš kļuva mans puisis pēc atsevišķi pavadītā laika.. Ka beidzot saņēmu arī ilgi gaidīto bildinājumu :)
Ja tev kas tāds gaidāms, tad iesaku apbruņoties ar pacietību un pozitīvām domām un viss izdosies :))

Mana pieredze -
Pirms mūs šķīra attālums bijām kopā vairāk kā gadu. Gandrīz dzīvojām kopā, pavadījām kopā 90% brīvā laika.
Kad attālums sāka šķirt, gāja sāpīgi. Visgrūtākais - pirmā aizbraukšana, kad vajadzēja "palaist prom". Strīdi nebija, tikai ļoti sāpīgi, sirdi plēsa pušu. Attāluma posms ilga no 1-2mēn, bet tas periodiski atkārtojās. Pirmā reize bija visgrūtākā, jo nekad nebijām tam gājuši cauri. Nākamās jau vieglāk, sākām mācīties tikt ar to galā. Vienmēr viens otru atbalstījām maksimāli daudz. Viņš nedaudz neuzticējās, bet tikām ar to galā.
Pēc attālumā pavadītā laika mēs ĻOTI satuvinājāmies. Radās sajūta - mēs varam visu. Un mīlējām viens otru vēl vairāk, un vispār bijām ideālie viens otram.
Gāja laiks un parādījās citas iespējas, intereses, mērķi, redzējumi. Attāluma dēļ attiecības beidzās. Kādu pusgadu vēl kotaktējāmies, bija klusas cerības, ka būsim kādreiz kopā, sapņi netika aizmirsti. Bet laiks darīja savu, izšķīrāmies. Bijām kopā gadrīz 3 gadus, tagad esam šķīrušies vairāk kā gadu. Neko nenožēloju. Man ir jaunas attiecības un viņam tā pat. Ar laiku iemācījos nepierast pie kāda, ja pastāvēja iespēja, ka nāksies palaist. Ir rēta palikusi sirdī, bet ir arī jauni sapņi un ticība, ka pasaule ir fantastiski skaista un cilvēki tā pat!

Sveika.!

Pastāstīšu par savu pieredzi.
Pirms tam kopā bijām ja nemaldos 1 gadu.Un kopā nedzīvojām drīzāk bija tāda palikšanās vienam pie otra.
Strīdēties strīdējies, jo sāku pastiprināti tusēties apkārt un viņš pa to laiku ārzemēs būdams to tik vien darīja kā strādāja. Mana attieskme kļuva arvien vēsāka, jo man bija savas lietas un īsti nebija laika uzturēt kontaktu 24/7.
Attāluma posms ilga vairāk kā pusgadu, bet viņš ik pēc pāris mēnešiem periodiski brauca uz LV.
Attāluma periodam beidzoties varu teikt, ka tas mūs satuvināja.Jo beigas, sākām dzīvot kopā, paņēmām kopīgu mājdzīvnieku un dzīvojam laimīgi vēl līdz šai dienai. :D
Bet būtu bijis attāluma periods ilgāks, kas zin.

Es tomēr priecājos, ka citi to novērtē / priecājas līdz / ņem kā piemēru, jo patiesībā es nevēlētos, lai kādam citam nāktos to piedzīvot, jo tas tiešām ir grūti. Taču saprast, ka nevajag no tā baidīties. Attālums māk visu salikt pa vietām :)

wow, kamēr rakstīju tik daudz viedokļu, interesanti palasīt :)