Vēlos apgūt ..

Esmu taisījusi ēst jau no bērnības, kaimiņu draudzene vēl olu nemācēja uzcept, kad es pa virtuvi brīvi šiverēju. Protams, gadu gaitā rodās papildus iemaņas, zināšanas, receptes utml.

Kā tas ir vienmēr visu sabojāt?
Vari konkrētus piemērus minēt?

Es arī sāku no mazas bērnības, man nebija tuvumā omes, kas mani aprūpētu un mammas, kas vienmēr strādāja, tā kā es no pirmās klases biju spiesta taisīt ēst pati. Protams, kamēr brīvdienās palīdzēju gatavot ēst mammai tā arī iemācījos.

Par parēžiem - ar pirmām papēžu kurpēm arī iemācījos, staigāju pa māju un tad gāju laukā.

Vari konkrētus piemērus minēt?

Varu. Viss mūžīgi piedeg, vai par ātru noņemu no plīts, pārsālu. Citreiz liekas, o šī būs piemērota garšviela un, protams, ēdiens jālidina laukā. Pat cepjot elementāras pankūkas, tās pēc brīža kļūst cietas un needamas. Nezinu kādēļ tā. Neesmu radīta ēst gatavošanai, bet apzinos, ka kādreiz būšu sieva un māte un tas ir jāprot!

Man daudz ko ir iemācījusi tieši mamma,jo viņa ir pavāre Pati esmu pastrādājusi ēdināšanas uzņēmumā,kur visādus darbiņus darīju-sākot ar ēst gatavošanu,beidzot ar galdu klāšanu uz dažādiem svētkiem
Daudz ko esmu iemācījusies arī eksperimentējot

Gadījumos, kad sāku gatavot kaut ko sarežģītāku pirmo reizi, stingri pieturos pie receptes. Bet nu vispār sāku ar dažādos veidos pagatavotu olu, kartupeļiem, salātiem, tad ar laiku arī zupas un mērces (tas viss gan bija vairāk kā 10 gadus atpakaļ). Nu bet makaronus vai kartupeļus tu tak vari uzvārīīt?
Nē, nu, ja godīgi, nevaru iedomāties kā tas ir, neprast sagatavot absolūti neko.

Pati esmu pastrādājusi ēdināšanas uzņēmumā,kur visādus darbiņus darīju-sākot ar ēst gatavošanu,beidzot ar galdu klāšanu uz dažādiem svētkiem

Es arī esmu pastrādajusi restorānā, bet mani nelaida klāt pie ēst gatavošanas. Laikam man uz pieres ir uzrakstīts, ka neprotu neko gatavot. Vienīgais ko ļāva darīt ar ēdieniem, tas ir pienest, aiznest un mērcītes saliet tauciņos.

Nu bet makaronus vai kartupeļus tu tak vari uzvārīīt?

Protams! Tik elementāras lietas protu, bet needīšu jau tikai plikus makaronus vai plikus kartpeļus. Mērces, gaļas ēdienus utt neprotu.

Nu bet tad jau tas ir uzcītības un uzmanības pievēršanas jautājums. Tāpat, kā citiem neaug puķes, jo redz izrādās, nemaz nelaista.

Kad gatavo ēst, stāvi klāt pie plīts, regulāri maisi ēdienu, sāli un garšvielas pievieno pa mazām šķipsniņām, regulāri pagaršojot.
Ja taisi pēc receptes, neimprovizē, dari precīzi, kā teikts. Ja nepieciešams iegādājies mērtraukus, svarus.

Vēl variants - gatavo kopā ar draudzenēm, radiem.

Un, atvaino, stulbs apgalvojums -

neesmu radīta ēst gatavošanai

. Tā šķiet kkāda atruna neizdarībai, nevis nemācēšanas novēršana ar darbiem.

varbuut saakumaa meegjini stingraak pie recepteem tureeties, saakot no pavisam parastaam. galvenais ir meegjinaat un ar laiku padosies labaak.

augstpapeezu kurpeem man beerniibaa teetis maaciiija staigaat (protams, ne pats velkot ) nav tie eertaakie apavi, bet tas jau ir atkariigs no pashas kurpes. man diemzeel palika latvijaa vienas mammas kurpes, kam ir diezgan augsts papeedis, bet ir aarkaartiigi eertas.
patreneejies staigaat pa maajaam. viena francuuziete, ko pazinu, kad nopirka jaunas kurpes ar ljoti augstu papeedi un labu laiku nebija vilkusi taadas, ikdienaa pa maajaam vinjaas ik pa laicinjam staigaaja. lai pierastu kaaja. varbuut tas tev vareetu paliidzeet? taa teikt treninam..

Vai nu kursi vai arī mēģini strikti pieturēties pie receptēm, kad, tā darot, viss beidzot sanāks, varēsi pati sākt eksperimentēt.

Par kurpēm - pastaigā pa māju, citu variantu tur nav.

Es uzskatu, ka nevisas ir radītas ēst gatavošanai, un nevajag uz to iespringt! Tiešām zinu cilvēkus kam tas nav lemts, un nezinu vai tur var un vai vajag kaut ko mainīt! Varbūt paņem kaut kādus kursus vai ko tādu!?

Par kurpēm ir tā, ka at tām ir vnk jāstaigā un jāpierod! (bet arī tā ir lieta kas ne visiem ir dota, zinu meitenes, kas slāj uz augstpapēdenēm ta ka labāk tad būtu basām kājām gājušas!) Bet nu ja baigi grib iespringt, var paņemt sporta deju kursus, kur māca dejot uz papēžu kurpēm, pēc tā ar iešanu nevajadzētu būt problēmām.

ups, sorry, nelasīju iepriekšējos komentārus, negribēju pēc papagaiļa izklausīties

Paldies, meitenes! Ņemšu vērā jūsu padomus. Varbūt variet ieteikt tos kursus? Pirmo reizi dzirdu par tādiem. Kādās cenās tādi ir un vai tiešām ir reāli kaut ko tur iemācīties?

Ar ēst gatavošanu man bija jautri. Ja nemaldos kādos gados septiņos jau gatavoju ģimenei vakariņas, jo biju visātrāk mājās no skolas, mamma bija atstājusi zīmīti, kas jānomizo, pēc cik ilga laika kas jāliek klāt, cik ilgi jāvāra utt. Rezultātā iemācījos gatavot arī bez zīmītēm. Vispār brīnos, ko tik man neuzticēja tādā vecumā. Šobrīd septiņgadnieki šķiet vēl absolūtie bērni, kurus sargā no visa iespējamā un apčubina pēc pilnas programmas.

Uz papēžiem nemācījos staigāt. Vienkārši nopirku kurpes ar augstiem papēžiem, uzvilku un gāju.

man ēst gatavot nekad neviens nekad nav mācījis, jo mamma vienmēr bijusi mājās un man vnk nav bijis nepieciešamības piepūlēties bet, protams, atnākot uz Rīgu studēt, biju spiesta sākt kko šiverēties un tā pamazām, pamazām jau esmu principā visu samācījusies, kaut gan nevarētu teikt, ka tas mani baigi aizrautu

par papēžiem man laikam mammai jāpateicas - atceros, jau no mazām dienām man nekad nelika vilkt kkādas tizlīgas bērnu sandelītes, bet vienmēr staigāju smukās laķenītēs, vēlāk jau normālās kurpītēs ar dažu cm papēdīti

Ēst gatavot iemācījos pati pamazām, neviens tā īpaši nav mācījis. Bērnībā vienmēr biju klāt, ja vecmamma kaut ko gatavoja, tā arī saskatījos visādas lietas, sāku, protams, ar vienkāršāko. Kad sāku dzīvot kojās, daudz ko iemācījos no istabas biedrenēm, vēlāk viena dzīvojot, arī visu laiku kaut ko eksperimentēju. Kad sāku dzīvot ar draugu, iemācījos vēl labāk, jo viņš vispār neko neprot un arī negrib gatavot, tā nu man bija jātiek ar to visu lietu galā, tagad esmu lepna, ka gada laikā iemācījos visādus sarežģītus ēdienus, par ko pat nebija jausmas, ka varēšu izdarīt
Par kurpēm - neatceros, kā es iemācījos, laikam pat pa māju netrenējos, vnk sākus staigāt

Meitenes, tiešām sirsnīgs paldies jums. Man tagad ir motivācija un vēlme sev pierādīt, ka tomēr to protu. Tagad tikai jāizdomā kāda viegla receptīte un atkal jādodas pie plīts.

Es atceros, ka vārīju ūdeni katliņā, biju tik maza, ka, lai katliņā esošo ūdeni redzētu, vajadzēja pakāpties uz ķeblīša.

womankind- man tieši tas pats! bērnībā, kad vārīju gotiņas, biju tik maza, ka neredzēju, kas notiek katlā, tpē pie plīts stiepu krēslu un uz tā pakāpos

par sevi negribu apgalvot, ka esmu baigais pavārs, neaizrauj mani ēstgatavošana, bet ļoti daudzas lietas protu jau no bērnības, jo vienmēr biju klāt,kad vecmamma gatavoja tā ka ēstgatavošanu neapguvu apzināti, tas notika pats par sevi

Kad biju pavisam maza un dzīvojos tikai pa mājām, ļoti patika cept kartupeļus ar puraviem. Un bija jāēd visai ģimenei gribēja viņi to vai nē. Bet tad tas viss prieks pārgāja, jo katru dienu neviens nevēlējās ēst kartupeļus un puravus. Protams, sākās skola un citi pulciņi un tas viss aizmirsās.