uzaicināja pieteikties bijusī kolēģe, jo zināja, ka par manu jomu tiek meklēts darbinieks. Bet viss pa godīgo, vairāki kandidāti, intervijas. Nu jau 7 gadus strādāju.
Runājot par praksēm - nav jācer uz apmaksātu, bet jāiet uz darbu tā, it kā maksātu. Manā bijušajā darba vietā stāsta, ka nāk visādi no bezdarbniekiem praksē kaut ko dara, bakstās, to nāk, to nenāk, vieglprātīgi. Un tie ir pieauguši cilvēki, kas meklē darbu. Kā var tā cerēt kaut ko sameklēt? vienalga maksā vai nemaksā nevar ar tādu attieksmi - kā maksā, tā strādāju. No savas pieredzes - vēl tehnikumā mācoties, prakse 3 kursa beigās. Gāju katru dienu praktiski no paša rīta, pildīju visu ko lika, pēc kāda laika atnāca un jautāja vai man ir pilni 18, nākamajā dienā - darba līgums, redzēja, ka cenšos un rūpīgu pildu un nolēma maksāt. Atstāja vēl uz vasaru un 4 kursa sākumu, jo 4 kursā prakse iekrita mācību gada sakumā. Tā man bija pirmais apmaksātais darbs 18 gadu vecumā uz tik ilgu periodu - gandrīz 6 mēneši. 4 kurss vēl nebija beidzies, kad man zvanīja no tā paša uzņēmuma un teica - mums tevi vajaga, kāds gāja dekrēta atvaļinājumā un pirmais par kuru iedomājās biju es. Tā tur nostrādāju 3 gadus, jo paturēja mani arī pēc tam, kad kolēģe bija atnākusi no dekrēta. Aizgāju pati uz augstākminēto labāk apamksāto darbu.
Tā kā aicinu prakses uztvert nopietni, ne katram tā paveiksies, bet iegūtā pieredze un iespaids ir svarīgs. Arī ja negadās tur strādāt, to var rakstīt pie pieredzes cv un arī lūgt vai var norādīt pie atsauksmēm. Šādi kontakti dzīvē var būt ļoti noderīgi.