Kādam prieks,kādam tukšums

Man nav tukšuma brīžu, vai arī es īsti nesaprotu, ko Tu ar to esi domājusi. Kaut kādus melnos periodus dzīvē?

Nē,nekādus melnos periodus!
Ir taču tā,ka kāds visu laiku Tev stāsta par visu pozitīvo,kas ar viņu notiek!Protams,ka par to ir prieks!Bet,ja Tev pašam kaut kas no tā visa nav vai nesen izbeidzies,bet Tev tik kāds to pozitīvo bārsta,Tevī rodas vairāk tā tukšuma sajūta,vairāk izjūti,ka Tev pašai tas sāk trūkt...

Sanāk, ka nespēj no sirds priecāties par sev tuvo laimi.
Visdrīzāk, ka ne jau tu bēdājies un jūties nenpiepildīta par to, ka tam cilvēkam iet ļoti labi, bet par to, ka Tev tā nav, vai ne?

Var teikt arī tā,jā...
Jo tiešām no sirds priecājos,ka tam cilvēkam viss forši,jo sen jau bija tas pelnīts!!!Bet laikam tik tiešām pietrūkst,ka man tā nav!

tā saucās mazā skaudība, jā man ir tā bijis, bet parasti cenšos priecāties līdzi kaut arī pašai tas mazliet grauž sirsniņā,saprotu ka nav smuki,bet par draugiem tak jāpriecājas ;)

Man tā nav, jo nekad nesalīdzinu savu dzīvi ar citām. Visi vienmēr uzsver to, ka visi ir dažādi, tomēr šīs dažādības izpausmes ignorē un neredz. Nu nekad tā nebūs, ka pat tuvākajām draudzenēm, māsām vai brāļiem dzīves būs vienādas. Jo atšķiras arī uztvere. Ja viens cilvēks jūsmo par nakti teltī, tad cits cilvēks aizbraukdams uz Maldīvām vien noteiks "bija forši, bet tik karsti"... :) Es vienmēr priecājos, kad draudzenes stāsta par saviem ceļojumiem vai kādiem atgadījumiem.

Saprotu tevi. Man kādu laiku bija uznācis melnais posms. Gandrīz zaudēju savu draudzeni, jo gluži vienkārši nepriecājos par viņu. Likās, ka viņai ir viss, ko es gribētu, tāpēc atsvešinājos, jo bija tā sajūta - viņai viss forši, bet man nekā. Gandrīz gadu vajadzēja, lai es savestu kārtībā savu domāšanu un saprastu, ka neviens nav vainīgs pie tā, ka man kaut kas ir ne tā, kā gribētos. Man ir visas iespējas dzīvot tā, lai izjustu nevis tukšumu, bet priecātos līdzi un dalītos savā priekā. Un arī savu draudzeni es esmu atguvusi.

Neizlikšos,ka man tā nav.Ir.Dažreiz man tiešām tā ir.No vienas puses,es tiešām ļoti priecājos,ka manām draudzenēm paveicas un notiek labas lietas.Taču no otras puses ir tāda skumja sajūta-kāpēc man tā nav.Tomēr,tā nav kaut kāda skaudība no sērijas: ja man nav,tad kaut viņām arī tas viss drīz izputētu utt.Dievs pasarg,nē.
Piemēram,ja kādu no viņām bildinātu,es ļoti,ļoti priecātos un nevarētu sagaidīt,kad iešu uz kāzām.Taču,būtu mazliet skumji pašai par sevi,ka pašai nav bildinājums.
man gan tas nav ilgstoši.Tas uz pirmo brīdi mazliet iedur,bet pēc tam prieks par šo cilvēku veiksmēm un laimi gūst virsroku :)

Man drīzāk tie tukšuma brīži rodas pašai no sevis, ne kāda cilvēka pozitīvo lietu stāstījuma rezultātā.
Es ļoti priecājos, ja man apkārtējie cilvēki ir laimīgi, tas ir baigi svarīgi, jo tās pozitīvās vibrācijas arī mani ietekmē pozitīvāk. Es kļūstu smaidīgāka un starojošāka :)

ir bijusi tā sajūta jeb mazā skaudībiņa, kā to šeit sauc , ka draudzenei redz tur ir tā un šitā, bet man nē. nu tad, pirmkārt, jau ir jāsaprot, ka sēžot un gaidot, kad tev tā būs - nekas nenotiks. domāju, ka citi cilvēki, kuriem it kā ir viss, ko tu vēlies, noteikti to neiegūst tā vienkārši sēžot un gaidot, kad atnāks viņu laime. otrkārt, ir pašam daudz kas jāiegulda, viens ir veiksme, otrs ir tas, cik tu pats izdari. nekas nevienam no zila gaisa nekrīt! :)
un domāju, ka jebkurā situācijā, pat, ja tev dzīvē veicas un viss ir forši, bet kādai tavai paziņai/draudzenei/draugam veicas vēl vairāk nekā tev un pietam - visu laiku tā, tad noteikti tā mazā skaudība iezogās, jo cilvēks taču ir kā kritis azartā, kad kaut kas iet no rokas, gribās - vēl, vēl vairāk un nekad nevar rast to pilnības sajūtu, ka stop, šitā ir labi, vēl vairāk man negribās!

Mēs tomēr nezinām visu arī par labākajiem draugiem, vismaz man dzīve ir rādījusi tikai to, ka nav pilnīgi neviena absolūti veiksmīga, laimīga cilvēka, katram dzīvē ir savi zemūdens akmeņi - briesmīgas attiecības ar vecākiem, kompleksi, veselības problēmas, ģimenē kāds aizraujas ar alkoholu, maksātnespēja vai vēl kas. Atšķirība tajā, cik ļoti priecājas par visu labo un cik ļoti izrāda sarūgtinājumu, bēdas par slikto.

Neskaud.

Zini, nav man taa, jo ir tacu taa, ka peec posma, blin kaa man neiet, seko posms, baac cik ir labi... tapec es tiesam vienmer priecaajos, ja manejiem/ām iet labi...

Piekrītu hellish_666, tā tas tiešām ir pašai ir bijuši tiešām melnie posmi dzīvē,un te pēkšņi uzspīd tāda laime un veiksme ;)

Bij tā nevarēju atrast darbu,naudas nav,ar džeku attiecības nekādas,bet tai pašā laikā draudzenei no gaisa nokrīt lielisks darba piedāvājums,kuru viņai nevajag,jo naudu tapat dod draugs utt.,bet piekrīt jo tāpat lieka nauda noderēs,attiecibas vinai ar lieliskas ar puisi,jāsaka ļoti grūti bij priecāties,bet priecājos kaut arī grūti bij :( tagad viss ar uzviju atmaksājās darbs,dzivoklis,ar puisi ar viss ok ;)

Regulāri skaužu. Ja cilvēks to nav pelnījis, domāju cūcības par viņu, ja cilvēks ir pelnījis, tad domāju cūcības par sevi un šaustu par to, ka pati neemsu to sasniegusi. Nav ko kaunēties, katram savi trūkumi.

Man vel pirms pusgada tiesaam gribejaas nomirt, biju te viena, no darba atlaida, nekaa nebija... pilniiga vientuliiba... peec tam piezvaniija, piedavaaja darbu, iepazinos ar draugu... viss ok... ta kaa ja neiet, vienmeer ir taa, ka peec sitada posma viss ir ok...

Man tā vien šķiet,ka vienā dienā pasūtīšu biļetes un kaut kur lidošu kaut kur projām!Vismaz uz kādu laiciņu no visa atpūsties!
Bet es ticu tam,ka pēc melnās strīpas ir koši baltā :)

Ketrija, nu es arii taa dariju, ka aizbraucu no visa prom, kas bija lv... sakums bija loooooti smags... bet tagad viss ir ok... nu nekas, ka es tagad skiros no dzeka, pa pusei jau cits uzradies :D

Man ir tāda tukšuma sajūta, tāpēc es necenšos vairs ar kādu komunicēt, bet tajā nav jautājuma "Kāpēc otram iet bet man neiet?", absolūti man ir savādāk, man ir grūti, es ciešu, man nav viegli, es runāju ar sevi, cenšos rast atbildes, sakārtoju savas domas, man ir laiks sev, un šobrīd tajā nav vietas citiem, jo neviens cits nevar atrisināt manas iekšējās problēmas, neviens nevar arī palīdzēt. Un protams arī jāpiedomā citiem, kas stāsta labo, par tām sajūtām, kas ir tev, tā nav skaudība, ja jūties nomākta un apbēdināta, jo kāds stāsta par savu izdevušos dzīvi, lielisko laimīgo ģimeni, tas nozīmē, ka šim cilvēkam nav iejūtības, vai nu nedraudzējies ar tādu cilvēku, vai tam cilvēkam ir jārunā par kaut ko citu, lai nesāpinātu otru.

Mani iespaido cilveeki ,kuri dziivee ir kaut ko sasniegusi!Ieveeroju ,ka iipasi peedeejaa laikaa ,censos daudz maaciities no cilveekiem,neskatoties pat uz vecumu!Veiksme nav saistiita ar pieredzi,veiksme ir noteikti saistiita ar pieeju dziivei!
Es kaadreiz pat briinos ,kur gados pavisam jaunas sievietes ir tik speeciigas savaa karjeraa,personiigaa dziivee, tik stabilas savos uzskatos!Mani siis sievietes noteikti uzlaadee pozitiivi!:)

es uztveru to kaa ziimi, ka man ir jaameklee jauni meerkji, jo iepriekseejie ir vai nu jau sasniegti vai arii nav vairs aktuaali. bez meerkiem dziivei nav jeegas, ir tikai tuksha eksistence.