Vairāk kā 2 gadus esmu kopā ar puisi. Agrāk viss bija ok, smējāmies, kopā bija labi. Tad, atklāju, ka viņam patīk sameloties, no sākuma par to bija sīki strīdi, pēc kā salīgām, bet tad meli auga augumā, un kad to atlāju, nekavējos to iemest sejā, jo vnmēr, kad kko vinjam jautaaju, vinš noliedza,teica, ka izdomāju, un ka tas kaitina , ka pevaino utt, pateicu , ka aizeju un viss. Protams, sāpēja nenormāli, bet kas darīts, darīts!
Pāris dienas klusums. Brīvi cilvēki. Bet tad vinš sāka rakstīt, ka pietrūkst, kas bija, ka domā patstāvīgi par mani utt, tā kadu mēnesi, līdz salīgām.
Bet, tad sākās pats briesmīgākais posms. Protams, biju gatava mēģināt visu saglābt, bet galvā patstāvīgi likās, ka melo, ka viss ko viņš saka ir meli. Uzdevu jautājumus, par to, kas mani interesē, ko gribu zināt , un sākās.......es viņam kŗītot uz nerviem, nervi del manis saēsti, un vairākkārt pasūta, jo redz, es VISU izdomāju...nepatiesi apvainoju.
Protams, mēģinu iziet uz kompromisu, ka tādu iemeslu dēļ nešķiras, ja ir TĀDA mīlestība kā man tika teikts. Bet tas neesot nekas, salīdzinājumā ar to, ka katru dienu jaklausas murgi.
Protams, saprotu, ka ir jau tik katastrofāli, ka grūti kko labot, bet es mēģinu.
Vai tiešām aiziet ir vieglāk, tikai tad, ja ir jau kāds, pie kā uzreiz aizkriet?
Neko nesaprotu....
67
