Mums arī bija savas viltības darbā, tiesa, "priekšnieki" bija lietas kursā, pusdienlaikā apzināti necēlām klausuli vai nocēlām to un atstājām uz galda. Jo tiešām bija kaitinoši, kad pārtraukumā kāds pēkšņi ierodās vai zvanīja kā pasaules naba un atņēma tev dārgo pusdienas laiku...
Vēl mēdzu gulēt uz darba galda no rītiem un pusdienlaikā (esmu riktīga pūce), sēdēt Internetā sociālajos tīklos, forumos un daudzas citas "dīvainības", bet man tas viss bija piedodami, tā teikt uz mani neattiecās daļa prasību, kuras bija jāievēro citiem, jo darbā biju priekšzīmīga kā robots, kas nonstopā ātri un kvalitatīvi visu izdarīja. Ar to pietika, lai parādītu to, ka svarīgs ir nevis tavs "veidols", bet gan tas, kas tev ir iekšās.