Nesen apspriedos ar vienu gudru vīrieti par greizsirdību, esmu ļoti greizsirdīga, bez pamata tas tomēr nav, dažkārt jūtos tādas greizsirdības varā, ka nevaru vairs loģiski padomāt. Domās esmu pārdomājusi simtiem scenāriju par krāpšanu, tikmēr, kamēr par to domāju, manī ir izmisums, dusmas, sāpes, viss iespējamais, un tad man gudrais vīrietis teica, tādu domu, ka greizsirdība ir draza, kas pēc iespējas ātrāk ir jādū laukā, jo tās ir tikai mūsu iedomas, no kurām mēs paši liekam sev ciest, nevis otrs cilvēks. Mana greizsirdība izpaužas nevis kacināšanā, ar ko satikies, cikos satikies, cikos biji mājās utt., bet es sāku atsvešināties, pārmest, parādās uzmanības deficīts, katra situācija, kas kļūst aizdomīga, tiek apvīta ar stāstu, kas pašu emocionāli sagrauj. Trakākais ir tas, ka mūsu attiecību pauzītēs es esmu satikusies ar citiem puišiem, viņam vajadzētu būt lielākam pamatam būt greizsirdīgam, bet viņš tāds nav. es vienīgā esmu tāda paranoītiķe? Nu kā jūs tiekat ar to galā?
213
