un kur tad paliek uzticēšanās otram? es nez, es neredzu jēgu attiecībām, ja nevalda savstarpēja uzticēšanās un cieņa, un īstenībā arī godīgums. es neredzu jēgu attiecībām, kurās tu nevis meties ar pilnu elpu un izbaudi pilnībā katru mirkli, bet sēdi un jau iepriekš noslēdzies, gaidot, kad nu pienāks tas brīdis, kad viņš tevi krāpj. (jo takš visi veči krāpj, tā saka foruma zinātājas) jā, varbūt kāda, un ne viena vien šādi uzticoties aplauzīsies, bet viņa būs bijusi attiecībās par visiem 100% un tās izdzīvojusi, izbaudījusi. Savukārt tās, kas jau sevi sargājot gatavojas - nu nevar tak tā izbaudīt attiecības uz pilnu klapi. Un nevar teikt, ka visi ir vienādi un ka visi krāpj. arī tas, ka cilvēks kādreiz ir kādu krāpis, nenozīmē, ka viņš krāps arī šo cilvēku. (te dažām ir arguments, ka katrs vismaz reizi dzīvē ir krāpis, itkā tas automātiski nozīmē hronisku krāpšanu.) Jā, varbūt esmu jauna, naiva utt, bet tā es domāju. Es nevarētu tā dzīvot ar pārliecību, ka visi veči krāpj un manējais gan jau arī, lai tik nesaka man galvenais.
Un jā, esmu pārliecināta, ka mans vīrietis mani nekrāpj, un arī man nav pat prātā ienācis viņu krāpt. Mums ir abiem arī skaidrs, ka tajā brīdī, kad viens no mums aiziet pa kreisi, viss ir cauri. Un es laikam esmu vienīgā, kura dusmotos, ja kāds zinātu, bet nepateiktu par to, ka mani kāds krāpis, es esmu par godīgumu tādā ziņā, nevis par dzīvošanu sapņu mākonī vai uzstādot ultimātu - ja krāp, tad tā lai es neatrodu vai tā, lai neviens nezin.
11
