Šķirties vai nē?

Ja nemainas tad šķiries, kamēr nav bērni ej un baudi dzīvi. Priekš kam, par alkaholiķi rūpēties|???

Es tavā vietā meiklētu jaunu draugu/vīru. Dzīvot ar tādu cilvēku kopā, kas lieto alkoholu, godīgi sakot nezinu vai var būt vēl sliktāk. :(
Tu noteikti vari dabūt kaut ko labāku un ar kādu citu kopā - justies - daudz labāk. ;)

Es noteikti nespeetu dziivot ar cilveeku,kurs dzer tik daudz-es pati lietoju loti maz alkoholu un man taa ir liela probleema-kontakteeties ar stipri iereibusiem cilveekiem!
Es vispaar laikam pat nespeetu appreceet saadu cilveeku!Domaaju ,ka taa probleema ar dzersanu vareetu buut veel nopietnaaka naakotnee-padomaa ,kameer veel nav par veelu!Esi jauna -vari mainiit visu!Sapratu ,ka beernu arii tev nav!Sanemies!

Nu padomā - vai tad, kad būsi bez viņa - jutīsies atvieglotāka? Ja tā, tad noteikti šķiries. Nav visu mūžu jācieš, tu pati veido un izvēlies kāda būs tava dzīve, ne liktenis, ne Dievs to nedara, tāpēc neatliec ar domu - varbūt viņš mainīsies! Tev noteikti viss būs labi, lai veicas :)

Es atkal pieturesos pie sava - cilveki nemainas!

Es uzskatu, ka, ja tu esi gatava tev ir jaskiras no tada cilveka! Prieks kam izniekot savu dargo laiku un jaunibu cilvekam, kuram ir citas prioritates! Un jo atrak tu to izdarisi, jo labak, jo bus krienti sapigak attapties pie sasistas siles piemeram pec 5ciem gadiem.

Cilveeki var mainiities,bet tam jaapieliek liels darbs!Es arii esmu mainiijusies,mainiijusi savu nostaaju-tas jaaizlemj pasam cilveekam ,vai vispaar grib mainiities!Runaajot par alkohola lietotaajiem -lielos daudzumos ta jau ir slimiiba un noteikti jaarunaa ar speciaalistu...!Cilveeks pats biezi nesaprot ,ka ir saslimis!

Mainīt alkoholiķi (lai gan šeit vīrs cik noprotu gluži tik traks gad. nav) ir gandrīz nereāli, vispirms tas cilvēks jāaizdabon līdz speciālistam, kas vien ir izaicinājums.

Manai mammai ir tas pats.Patēvs ir vienkārši sēne,iet nedēļas nogalēs tik iedzert,saka ka naudas pietiks.Pajiet kādas 3 dienas,nav ko ēst mājās,te nu bija aliņi,un draugu pasēdēšana kompānijās..iespējams tas nav par šo tēmu,bet besī ka es reāli redzu,kā tas viss notiek. Pats stulbākais,ka viņš nevar alkānu panest,aiziet ķip uz pohām salāpīties,un pēc tam sēž wc un vemj,besī ka piaudzis vīrietis,tā rīkojās!

Tas nav normāli. Un nav tavs pienākums raudāt un cīnīties. Ja nesaprot, tad lai iet postā. Kā var tādu mīlēt?

Zinu, ka ir viegli pateikt-šķiries... pati esmu devusi vairākkārt padomus... bet laikam jau cilvēkam pašam pie tā jānonāk... ir ļoti sāpīgi... kad ir ļoti spēcīgas jūtas un daudz kas kopīgs un kad esi jau sācis jaunu dzīvi šeit ārzemēs...bet ko gan es varēju gaidīt? cilvēki diemžēl nemainās. Reāli jau apzinos, ka tas viss reiz beigsies... bet nevaru laikam to pieņemt, es nezinu kā tam tikšu pāri... esmu šeit viena un nav man neviena tuvā, kam uzticēties, un arī LV man īsti nav kur atgriezties, uz ielas jau nepaliktu, bet arī šeit es nevēlos palikt, kur palikšu tiešā nozīmē bez atbalsta. es tiešām gribēju laimīgu ģimeni, es tiešām domāju, ka mums viss izdosies, bet jūtos vīlusies pati sevī, jo nav vairs nekā... man ir jau 25 gadi un jūtos tik tukša, pametu visu lai būtu līdzās, lai beidzot veidot ģimeni, bet laikam jau vienkārši nav lemts. Es biju tik stipra visu šo laiku, ticēju, kam labākam, un tik daudzas reizes sakodu zobus, jo domāju, ka tas nav nekas, kad tas ir normāli, kad cilvēki tā atpūšās... tikai cik ilgi var paciest sava mīļotā cilvēka neadekvāto uzvedību? kad tev jāiet no rīta uz darbu, bet cīnies 2h ar viņu, lai noliktu gulēt un tad izplūstu pusnakti asaru jūrā, smēķējot vienu pēc otras cigareti. ja godīgi, es neesmu redzējusi ideālas attiecības, tikai lasījusi par tām... bet kā jau visas sievietes, sapņoju par tām vienmēr un cerēju, ka tādas man būs... es šaubos, ka man kādreiz būs līdzās harmoniju cilvēks... un no tā es baidos viss vairāk, būt nepiepildīta attiecībās...

No savas pieredzes varu teikt,ka cilvēks var mainīties, ja otrs viņam nozīmē daudz un ja negrib dēļ alkohola vai dēļ kāda cita slikta ieraduma zaudēt otru.

Ja nelīdz izrunāšanās , tad kāda jēga visu dzīvi mocīties.

Ja cilvēks pats negrib, viņu ar varu nepiespiedīs mainīties! Ja tagad vēl ir samērā normāls, tad nav garanta, ka laikam ejot šis paradums nekļūs biežāks un sekas nopietnākas. :(

Viegli jau citam pateikt ej prom no vinja u.tt... Saap tak taapat. Es tavaa vietaa skaidraa praataa ar vnju parunaatu un pateiktu ka viss cauri un aizietu prom. Ja vinjsh gribeetu tevi loti atpakalj tad varbuut to visu paardomaatu un luugtu piedoshanu un mainiitos bet r espeejams arii ja tu vinju pametiisi vinjsh var palikt veel par lielaaku alkoholiki. Man reiz bij taads pats draugs kaa tev bet es neuztureeju. Guleejaam kopaa gultaa un piechuraaja , tagad vnjsh joprojaam dzer un vinja jaunaa draudzene arii saakusi dzert.. :(

Es arī domāju, ka cilvēki var mainīties, bet noteikti ne jau visādā ziņā. piekrītu, ka ir lietas, kuras var vēl izgrozīt, bet ir tādas, kuras mainīt nevar, piemēram, raksturu. nu nevar cilvēks savu raksturu tā vienkārši ņemt un mainīt pēc saviem ieskatiem. bet šeit runa ir par atkarību, kura, manuprāt, ir kaut kā vēl grozāma, bet tam vajag tā cilvēka gribasspēku.. ja pats negribēs, nekas nemainīsies! solījumi viens pēc otra.. tu redzi, kas notiek? ja jau ir solījis un nav mainījies, tad arī nemainīsies, šajā gadījumā noteikti nē.
ir tāds labs teiciens "kas notiek vienu reizi, nenotiek otro reizi.. bet, ja tas notiks otru reizi, neapšaubāmi, tas notiks arī trešo reizi" un tā tas var notikt pēctam arī 4,5,6,nto reizi..
ja tu būtu pašā sākumā, domāju, ka vēl varētu kaut kā cilvēku tiešām iespaidot, lai to paradumu atmet.. bet 5 gadi.. uhh. ja šo gadu laikā nemainīja to paradumu, tad, kāda iespēja, ka mainīs tagad? :)

Es tevi tik loti saprotu.. Iet neiet prom un bailes pa virsu.......nezinu ko tev ieteikt :(

mēs iepazināmies kad man bija 19 un viņam 17, un tad jau tās iedzeršanas bija normālas parādības pa brīvdienām, kā jau vairākums jauniešiem, vai tad es domāju tad, kas būs nākotnē? nu nav jau vinš alkoholiķis un atteikties arī protams var, ja es stingri pasaku, bet kā līdz es atļauju, kā saka iedod mazo pirkstiņu paņem visu rociņu, teicu, ej atpūties ar draugiem, tikai esi laicīgi mājās, lai man nav jāuztraucās un centies kontrolēt sevi, un visas reizes protams, ka tā nav noticis, tāpēc biežāk jau sanāca, tā, ka viņš vairs netiekas ar draugiem, jo es neļauju. un tad es uzdodu sev jautājumu. vai viņš vispār ir laimīgs? mēs esam abi nelaimīgi, jo es nevaru viņu pieņemt tādu kāds viņš ir, bet viņš nevar dzīvot tā kā viņš vēlas?

Ir jaasanem speeks -atceries 25 ir tikai saakums lielai dziivei....Sanemies!Citaadi tiesaam taa arii nodziivosi visu atlikuso muuzu!Ja gribi mainiit savaa dziive kaut ko -saac ar sevi....!Es nesaku ,ka tas ir viegli!Es arii izmainiiju savu dziivi un man bija vairaak kaa 25 g.!Turies!

Varbuut vinjam draugi taadi kas baigi dzer??

Arī man šī tēma nav sveša, ir daudz kas redzēts.
Saprotu, ka ir grūti šķirties no cilvēka, ar kuru tik daudz ir piedzīvots un pārdzīvots.
Un grūtākais ir tas, ka neredzi nekādas perspektīvas.
Ja pareizi saprotu, tad no vienas puses tu gribētu šķirties, bet no otras puses tevī ir baiļu sajūta- kur es iešu? kas mani gaidīs? ko es viena tagad darīšu?
Jā, ja izšķirsies, būs ļoti grūti atrast punktu, no kā atsperties un sākt jaunu dzīvi, it īpaši, ja nav tuvu cilvēku, kas tevi iedrošinātu un atbalstītu.. Bet padomā par to, vai tu vienmēr būsi gatava dzīvot viņa, ne savu dzīvi?
Varbūt tiešām ir vērts izrunāties (kad vīrs ir skaidrā prātā) un ja saproti, ka rezultāta nebūs, klusītēm sameklē sev jaunu dzīvesvietu, ja iespējams, arī mēģini kaut ko ietaupīt, jo, kā zināms, īrējot jāmaksā būs uz priekšu..
Es citus variantus šajā situācijā neredzu.. :(

Smaga tēma īstenībā. Es teiktu viennozīmīgi - ej prom! Tev pašai jau varbūt būs spēka vākt viņu un aiz viņa. Bet, ja jums būs bērni, viņiem būs kauns par tādu tēvu. Saku no savas pieredzes.