kārtējā tēma par sevi. kā atgriezt to, kas biji?

man ir līdzīgi, tikai ar humoru. bērnībā mēdzu jokot nēpārtraukti un visu, tagad man paziņas saka, ka no manis nākot ārā nepārtraukti melnie jociņi un sarkasms. ;/

Uzskatu, ka visi laika gaitā mainās.
Arī es ilgu laiku biju pats labsirdīgākais bērns, pat nevarēju samelot par jebkādu niecīgāko sīkumu, sirdsapziņa mocīja un nācās izstāstīt, neaprunāju nevienu utt..
Laikam ejot, esmu sapratusi, ka esmu sākusi rīkoties, kā īsta riebekle,
tā tagad padomājot, šķiet - kā gan es tā varēju, kam tas bija vajadzīgs?
Tagad es , protams, to visu nožēloju, ko esmu pēdējā laikā darījusi, bet tāpat liekas, ka neesmu tas pats cilvēks , kas agrāk, kaut gan brīžiem šķiet, ka kaut kur dziļi iekšā kāda maza daļiņa ir palikusi.

Bērnībā mēs neesam redzējuši dzīvi. Laika gaitā saprotam, ka ne visi cilvēki ir labi un ne visi mūs mīl, visas tās aprunāšanas, skaudība utt Pieredze mūs maina.

Es arī maza domāju pozitīvi par visu, kamēr saskāros ar kautiņiem skolā, apsaukāšanu, aprunāšanu, intrigām, skaudību, zādzībām, pieaugušo dzīvē ar nodevību, meliem, krāpšanu. Manuprāt pieaudzis gluži vienkārši vairs nevar būt kā bērnībā, jo šajā pasaulē ir jācīnas par vietu zem saules, reizēm liekas, ka cilvēki gatavi nograuzt viens otru!

Lai izdzīvotu, mūsdienās vispār vajag biezu ādu. Esi pozitīva pret savu ģimeni, draugiem. Par svešiem es nesatraucos, viņiem par man iaŗi nospļauties. Mēs visi esam egoisti. Un kamēr liek mierā mani, tikmēr ir ok.

Biedējoši būtu, ja raksturs laika gaitā nemainītos. Kā ir ar pieredzi, pienākumiem, pasaules skatījumu, to T arī vēlies saglabāt iepriekšējo?
Mans raksturs, protams, ir mainījies, bērnībā es biju viena no tiem daudzajiem bērniem sev apkārt, tad nāca prasme un vēlme vērtēt. Sākot vērtēt, nāk līdzi arī skaidrākas rakstura iezīmes.
Sāc lasīt grāmatas!

es grāmatas lasu. Tās bieži pat iedzen vēl lielākās pārdomās.
nu jā, saprotams, ka pieredze un notikumi mūs maina.. Bet, manuprāt, ja cilvēki dzīvotu saskaņā ar citiem (visi), tad arī tā biezā āda vairs nebūtu vajadzīga. Un jāsāk ar sevi.

Turklāt tieši ģimene bieži ir tā, kas dabū manu neiecietības devu pār savu ādu. Varbūt attaisnojums varētu būt tās problēmas, kas pēdējā laikā valda mūsu ģimenē un ne mazums likušas pārdzīvot.. bet tomēr, kur paliek mīlestība pret tuvāko?

Man šķiet,ka to nevar atgriezt,jo bērnība ir bērnība.Es zinu,ka tad biju jaukāka,naivāka,bet tad man arī nebija nekādu lielo raižu un nekādas sliktas dzīves pieredzes.Es visu uztvēru caur tādu gaišuma un pozitīvisma prizmu,taču nāca gadi,nāca dažādi notikumi,pieredze un tika aplauzts gan mans naivums,gan stipri nolīdzināts mans jaukums.Es nezinu,kam būtu jānotiek,lai es būtu tāda kā toreiz.Man šķiet,ka tas vienkārši nav iespējams.
Kaut kāda ļoti maza daļa no manas agrākās būtības,protams, ir dziļi manā sirdī,bet es to pārāk sargāju un nelaižu vairs laukā,citiem iznīcināšanai.
Domāju,ka pārmaiņas notiek ar visiem,jo katram taču dzīve rit uz priekšu,rodas dažāda pieredze...diez vai vispār kāds paliek visu mūžu tāds kā savos agrajos gados.

Kādas tad ir pēdējās 2, ko lasīji?
Prieks, ka tās iedzen pārdomās, grāmatas parasti tādam efektam arī lasa.
Mīlestību uz tuvāko var meklēt reliģijā un sevī. Pirmais variants ir vienkāršāks, otrais apkārtējiem pieņemamāks, bet pasaulē ir gaužām maz cilvēku ar to otro.

Neiecietības deva tiek tuvākajiem tādēļ, jo zinām, ka viņi mums piedos, bet svešiniekiem baidāmies izrādīt savas negācijas...jo, ak, ko gan tie padomās!..lai gan būtībā visam vajadzētu būt otrādi.

Nezinu, vai to var izdarīt mākslīgi - atgriezt bijušo, bet var mēģināt sākt ar sevi. Mazāk runāt un mazāk laist uz āru negatīvās emocijas. Parēķini, cik gadījumos, kad pasaki kaut ko ar negatīvu nozīmi tas ir palīdzējis otram, un cik gadījumos tas ir sabojājis otram garastāvokli.

Te minēja par dzēlīgo humoru - man tieši tādi cilvēki saista! :) Tie, ar melno humoriņu ir interesanti cilvēki, parasti viņi prot spēlēties ar vārdiem, situācijām, protams, ja tas ir cilvēku pazemojoši, es to neatbalstu, taču, ja humors ir atbilstošs un vietā, arī tad, ja tas ir sarkastisks, tad patīkami uzturēties starp tādiem cilvēkiem.

Godīgi sakot - es negribētu būt tāda kā bērnībā, jo es arī neesmu no tiem cilvēkiem, kam katru dienu vajag lēkāt pa peļķēm, kūleņot, smaidīt un skaļi smieties un meklēt visur pozitīvo devu utt., tā emociju gamma tad šķistu vienveidīga, salkana un garlaicīga, bet, kad pēc sliktiem laikiem, sliktām dienām nāk brīdis, kad ir tās peļķes un ir tā lēkāšana kaut vienreiz mūžā, tas daudz vairāk iespiežas atmiņā.
Man liekas, ja cilvēks apzināti nelaiž ārā žulti un mēģina savākties, ierāmēties, nemēģinot visas savas bēdas un negācijas laist par citu galvām, tas man nemaz neliktos slikts cilvēks - tb, kāpēc jums liekas, ka esat sliktas, agrāk vai vēlāk - sāpina jau visi.

Kaa jau beerniibaa biju depresiiva un negatiiva, taada arii esmu palikusi. Bet man zheel, ka es neesmu taada kaa biju dazhaas lietaas: man agraak ruupeeja viss - domaaju, kad izaugshu liela, tad glaabshu pasauli, visus izmirstoshos dziivniecinjus, afrikaanju beernus pabaroshu utt. lasiiju es graamatas, enciklopeedijas, pat vaardniicas nepaartraukti kaa iemaaciijos lasiit, pilniigi viss mani intereseeja, es tieshaam biju ljoti gudrs beerns. Tagad diemzheel man par daudz ko ir vienalga, afrikaanju beerniem nekad neko nedoshu (nu shito es nenozheeloju, ka mainiijos), un dziivniekus glaabt arii nevaru, jo vajag jau kaut kaadu biologjiju vai ko tur maaciities. Lasiit arii vairs nelasu, visu dariit man ir slinkums un es tik gudra tieshaam vairs neesu (vecvecaaki joprojaam domaa, ka esmu mazs gjeenijs, lai gan sen taa jau vairs nav :/), seezhu pie kaut kaada debiila datora, skatos nejeedziigus seriaalus un lai gan universitaatee maacos tieshaam to, kas interesee, es neesmu tajaa ierauta iekshaa, manii ir pazudis tas beerniibas entuziasms. jaacenshas kaut kaa atguut, bet tas slinkums...

toties viena lieta, ko es negribu kaa beerniibaa - biju absoluuts vienpatis, man riebaas citi beerni un man nepatika, ja grib ar mani speeleeties, pashai ar sevi bija vislabaak. Tagad bez draugiem, cilveekiem un komuniceeshanas nevareetu. Esmu izaugusi no taa, kad jutu gandriiz vai riebumu un neiecietiibu pret citiem (es biju tieshaam jociigs siikais :D). Bet to entuziasmu un aizraushanos ar visu ko daru, es tieshaam veeleetos atgriezt, tik nezinu kaa.

neteikšu, ka kaut kas būtu diži mainījies - neuztvēru savu bērnību kā kaut kādu saulainu, prieka pielietu ieleju. cik sevi atceros, vienmēr gribēju ātrāk būt pieaugusi - pat nezinu, kāpēc tā, jo man bija ļotii labi apstākļi. bet nu jā, raksturā tas pats spītīgums, ne pārāk pozitīvais skats uz dzīvi tā arī kā bija, tā ir palicis. tagad varbūt pat kkas ir uzlabojjies, tā kā nē, nooteikti negribētu neko atpakaļ.

Cik atceros, vienmeer esmu bijusi reaali domaajosha, tureejusies pie zemes, izveerteejusi lietas no vairaakiem skatupunktiem. Bet esmu kluvusi pozitiivaaka attieksmee, uztveru visu vienkaarsaak, nelaizhu sevii sliktumus, negatiivismu, ko nevaru mainiit. Ko muuziigi cienu - cilveeku godiigums un ´sunja´ uzticiiba, ja taas nav, tad vienkaarshi uztveru, ka ar to cilveeku nav pa celjam un aizmirstu, nenosodu. Visu paareejo varu saprast un pienjemt pasaulee. Esmu kluvusi ljoti briiva, un nesmaceeju vairs nost sevi ne ar ko lieku. Izveelos atveert acis tam, ko veelos redzeet.

man ir diezgan līdzīgi + vēl esmu pazaudējusi to milzīgo zinātkāri, kas man bija bērnībā, kad vienīgais, ko uz dzimšanas dienām gribēju, bija enciklopēdijas.
diemzel man nav ne mazakas nojausmas, ka to atgriezt :)

bet jāsaka, ka labsirdīga es gan nebiju. Priecīgāka jā, jautrāka jā, bet ne labāka :D es biju diezgan ļauns bērns. Tagad tomēr jūtos kā labāks cilvēks.

Raksturu dzīves laikā var mainīt vairākkārt, temperaments gan paliks ar kādu piedzimi.
Bet es drīzāk teiktu pievērsties nevis rakstura pieslīpēšanai, bet dzīves uztveres maiņai - saskatīt visur pozitīvvo, nu tādā Mērijas Popinsas stilā. Un pārējais tad jau mainīsies līdzi. Tikai jāatrod iedvesma pārmaiņām.

nu jaa, laikam kaa kuram, es beerniibaa biju ljoti depresiiva, negribeejaas dziivot un patiesiibaa gaidiiju ik dienu kAD NOMIRSHU (NEPAARSPIILEEJU), bet tagad, luuudzu visus augsots kaut tas nepipildiitos. laikam ejot esmu palikusi daaaudz laimiigaaka. bet tas var buut taapeec ka man beerniibaa nekaa nebija, ne miilestiibas, ne sapratnes, ne draugu, ne gimenes. ( piedodiet, nav garumziimju)

Man gan tas entuziasms, ko te demoiselle un Krītiņš minēja nav zudis un par to priecājos. Tiešām šajā ziņā joprojām esmu tikpat naiva un gribās visu darīt, savā ziņā arī šķiet, ka viss ir iespējams un paveicams. Protams, žēl, ka laiku vairs nepavadu tik produktīvi, šķiet, ka savos pirmajos 10-12 dzīves gados izlasīju vairāk grāmatu nekā tagad pēdējos 3-5.
Tas, kas man personīgi ir zudis ir dzīvesprieks. Es nekad bērnībā nebiju tāda kā tagad, man šķiet, ka vispār līdz vēliem tīņu gadiem, aptuveni 15-16 biju savādāka. Bija dzīvesprieks, katra diena likās interesanta, tagad pamostos ar sliktu garastāvokli, eju gulēt ar tikpat sliktu un šķiet, ka visi lielie sapņi un apņemšanās, kuri lai arī joprojām pastāv, taču tomēr ir liels slogs. Pēkšņi esmu arī sākusi ļoti baidīties no vecuma, kas ir absurdi, jo man pat 25 nav, kur nu vēl 30 vai vēl vairāk, bet šķiet, ka vajag visu paveikt līdz noteiktam vecumam un ja neizdarīšu, tad gals klāt.
Atgriežoties pie paša dzīvesprieka, kā te dažas minēja, ka pieaugušo dzīve ir tā, kas liek sastapties ar realitāti un tās negatīvajām pusēm... Interesanti, taču man tas nebija/nav iemesls. Cilvēkos vīlos salīdzinoši agri, atceros, ka pat pirms iešanas skolā biju baigā naivule, bet pirmajās klasēs pēkšņi uzzināju, ka cilvēki mēdz melot, krāpties, aizskart citus. Smieklīgi, taču tiešām nebiju pie tā pieradusi. 8 gadu vecumā biju nometnē, kur nevarēju sadraudzēties ar istabas biedrenēm un kad uzzināju, ka kāda no viņām atrada un izlasīja manu dienasgrāmatu, vispār izplūdu asarās, jo nesapratu kā tā var rīkoties, kā var aiztikt svešu. :D
Taču tomēr, kā jau teicu, līdz aptuveni 16 gadu vecumam manī bija vairāk dzīvesprieka un pozitīvā. Tagad es vispār nekur nesaskatu labo un šķiet, ka dzīve ir vienas vienīgas ciešanas.