Tādēļ jau vēlme izglītoties un strādāt ir atkarīga no tā, kā audzina un vai vispār to dara.
Man ir draudzene, kuras ļoti turīgie vecāki sāka viņu "izlutināt" salīdzinoši vēlu, aptuveni 16-17 gadu vecumā. Līdz tam viņa dzīvoja kā visai parasts tīnis. Tā kā pazinu viņu jau kopš viņai bija 11, redzēju, ka līdz ar to pēkšņi sāka pagaist visi lielie mērķi. Kādreiz viņa bija ļoti inteliģenta un vērsta uz kaut kā sasniegšanu, tagad izglītība viņai ir tikai luksusa prece - gribās kaut ko prestižu (ārzemēs), taču tā profesija, kuru kādreiz gribēja, vairs neinteresē, jo esot par daudz jāmācās, ilgi un tā tālāk. :) Kā arī, uzskats, ka vecākiem jāapmaksā mašīnu, dzīvokli arī ieskaņojies pamatīgi, jo tagad viņasprāt tā ir norma. Vispār var sacīt, ka ir zaudējusi saikni ar realitāti, jo par naudas jautājumiem ar viņu runāt vairs nav iespējams - eksistē tikai tādi paši turīgie kā viņa un pārējo vecāki ir muļķi un neveiksminieki, pie tam vēl slikti audzina savus bērnus, jo tiem nedod tik daudz, kā viņai. Mūsu draudzība tādēļ diemžēl ir cietusi, jo kā jau teicu - kādreizējā inteliģence un sarunas par literatūru, teātri, mūziku, politiku ir nomainījušas tukšas pļāpas par zīmolu drēbēm, kā arī, viņa vairs neprot pat iziet pastaigā, ja pa ceļam nav jāapmeklē nevienu dārgu restorānu. :)