ai, kādreiz daudz par šito domāju.
interesanti, ka mums ģimene nav bagāta, ne viduvēja pat tagad, bet kā tas ir laiki iet un mainās. atceros bērnībā mūsu ģimene bija tā mazturīgākā, tad treknajos gados bija pat tīri ok, bet tajā brīdī zinu, ka citi cilvēki man apkārt domāja, ka esmu pārtikusi, kaut gan tikai tad sajutos dzīvojot, ne no rokas mutē.
vecāki vienmēr centušies dot visu iespējamos savu līdzekļu robežās, bet lielākā dāvana, ko esmu saņēmusi no viņiem ir negribēt dzīvē neko materiālu ( mājas, mašīnas, drēbes utt) tam visam nav ilgstošas vērtības, man viņi ir iemācījuši vērtību zemei- gan kā īpašumam, gan kā piederībai, un atrast spēku sevī iegūt visu sapņoto.
Es esmu tik pateicīga saviem vecākiem par šādu audzināšanu, neko negribētu savādāk.
Un tad ir mana māsa, abas esam audzinātas it kā vienādi, bet nu naudas jautājums ir krasi atšķirīgs. Viņai vienmēr licies, ak vecāki viņu nav pietiekami atbalstījuši, devuši, kur viņiem būtu vajadzējis. Viņai ir aizvainojums, ka dēļ kārotām lietām viņai ir vajadzējis strādāt. Un vēl šobrīd viņai ir diezgan izteikts mērķis pelnīt naudu, daudz naudas un būt bagātai.
Tai pašā laikā vienmēr, ja kādam ir vajadzējis, neviens nekad nav žēlojis palīdzību vai atbalstu, vienmēr ir aizdots nekad negaidot atpakaļ. Māsa ir gan man devusi lielas summas, gan es viņai, tāpat vecāki man ir devuši i es viņiem esmu centusies atmaksāt, tik problēma, ka to ir ļoti grūti izdarīt, jo viņu lepnums neļauj, tad nu ceru kādreiz sakrāt pietiekami ceļojumam vai mājas uzprišināšanai.
Bet vispār iemācīt ģimenē veselīgu attieksmi pret naudu, tā ir māksla, jo man riebjas nauda, man tā izraisa bailes, kaunu un nedrošību. Nepatīk par to runāt pat ar tuviem cilvēkiem, nepatīk par to domāt ( i kad ir, i kad nav).
16208
