Vecāki un privātā dzīve

expendition- Es saku,es palieku pie sava. Ja meitene dzīvo piem, ar savu draugu kopā pie vecākiem,tur nekas labs nesanāks! Vecākiem ir savi aizspriedumi un viss pārējais. Man jau tagad iedomājoties,ja piemēram,es dzīvotu kopā ar savu draugu pie viņa vecākiem,šermuļi metas..Es zinu vienu vīrieti kuram ir kaut kādi 36 gadi un viņš visu mūžu ir dzīvojis kopā ar mammu. Teikšu tā,pat uz ielas izskatās pēc zīdaiņa,piauguša vīrieša ādā!

Tieši tā - ne visiem ir šāds instinkts. Dažiem pilnīgi otrādi. Manam brālim ir 28 gadi un viņš kopā ar savu sievieti dzīvo pie vecākiem dzīvoklī. Es domāju, ka viņam štuks ir pilnīgi otrāds - viņš grib vecākus aizfīrēt dzīvot kaut kur citur tā, lai viņam ar sievu paliek vecāku dzīvoklis. Vot maita, grib atņemt man daļu no mantojuma :D

Tu esi stulba maita, ja dzīvoklī saskati tikai mantojumu.

piemers..manam brackam nav nekads patstavibas/neatkaribas intinkts..labi justos ar savu beibi pavadot katru viikendu kopaa ar vecaakiem un dzivojot ar vinjiem...es esmu "melnaa aita",tad nu baazh aciis to,cik braalis gjimenisks,ka necenshas noskjirties no vecaakiem preteeji man... visa taa graushana panaak preteeju efektu

man tas šķiet pilnīgs absurds un bērnišķība no vecāku puses, un neko tādu savā
ģimenē pat iedomāties nevaru! respektējam viens otra privāto telpu, tāpat man nekad mūžā nekas par alkoholu vai kaut kādiem tusiņiem nav teikts.. ja tā būtu, es pateiktu pretī visu, ko domāju, tiešām.

Un ko tad tu vari domāt 19 gados dzīvojot vecākiem uz kakla un nākot pālī mājā? Bomzenes

Haha, es nedomāju, ka kādreiz piekritīšu kādam banditas komentāram, bet es tiešām nesaprotu, kā gan vecāki, kuri tevi uztur un kuru telpā tu atrodies, nedrīkst pat izteikt savu viedokli par pārrašanos nakts vidū alkohola reibumā? Ja man būtu bērni, man arī nekas tāds nepatiktu, un droši vien teiktu, ka ja grib dzerstīties un nākt kad ienāk prātā, tad lai dara to savā personīgajā dzīvoklī. :)

Zane - Tava mamma precīzi tāda pati kā manējā.
Man ir 20 gadi, nevaru teikt, ka dzīvoju ar mammu, bet pa visām brīvdienām esmu pie mammas, kur, protams, man pašai ir sava istaba ar savām personīgajām mantām.
Kad dodos prom, vienmēr cenšos sakārtot savu istabu un mantas, bet vienmēr manā istabā tiek uzlabota mantu kārtība, pat atvilktnes un skapis sakārtots, lai gan tas nemaz neprasās.
Nezinu, varbūt to raksturot kā mammas pārāk "pedantisko"kārtību. Manuprāt, viņai šķiet, ka nekas cits tā nemāk kārtot māju, kā viņa. Tāpēc arī jaucas pa citu mantām, jo šķiet, ka viņa labāk sakārtos utt.. Zinu, ka tas nav aiz ļauna prāta, bet drīzāk, aiz vēlmes palīdzēt..
Pati vairs necenšos ar šo problēmu cīnīties, vienīgais - cenšos neglabāt nekādas privātās lietas savā istabā, visu tādu "slēpjamo" glabāju rokassomiņā, kuru vienmēr cenšos nēsāt līdzi. :)

Neizdevies joks - kordelia!

izskatās,ka daudzi vecaki izturās pret bērniem pēc principa"mana māja-mani noteikumi,nepatīk -vacies!"..bet vai tad to..hmm teiksim-mitekli var saukt par mājām? Vai tad mājas nav tā vieta,kur visi dzīvojošie var justies un būt līdzvērtīgi un līdztiesīgi? Tad jau iznak,ka berniem(vienalga,cik veciem) jājūtas kā ciemos...dzivoklis/māja pieder mammai/tētim tatad viņa/as...tatad es te esmu tads kā ciemiņš...ja nebūs īpasniekiem pa pratam un neielaidīsies kompromisos,tad varu meklēt citu dzivesvietu? Interesanti..