Manai mātei ložņāšana pa manām mantām vienmēr ir likusies normāla. Tagad vairs nē, ja vienīgi pirms kāda laika es nevarēju atrast vienu dokumentu veselu mūžību un viņa palīdzēja meklēt, taču redzēju, ka pat tad katru papīru lasa tā, it kā centos tur atrast kaut kādu pierādījumu tam, ka nodarbojos ar ko nelegālu. :D Smieklīgi, jo es nekādos klubos netusēju, alkoholu nelietoju, nesmēķēju un vispār manas izklaides ietver grāmatu lasīšanu, kino un teātra apmeklēšanu un gleznošanu. Ne ar kādām kompānijām arī nepinos. Ar visu to, viņai vienmēr ir paticis atrast iemeslu kaut kā rakties manās lietās. Telefonā gan, varbūt kādas reizes, bet tad, kad man bija 12-14.
Taču, es personīgi, vienmēr sapratu, ka nevaru sūdzēties. Nē, tas nav glīti - rakties svešās mantās, ja nav iemesla un neatkarīgi no vecuma, taču tādi ir mīnusi tam, ka neesi patstāvīga. Tādēļ jau neatkarīga ir tik sasodīti skaista lieta - tava nauda, tavs dzīvoklis, tavas lietas, un ar to visu vari darīt ko vēlies. Būt atkarīgam no vecākiem nozīmē, ka arī piedraudēt ar "es eju prom" nevari, jo nav taču kur iet. :D
11
