Laulība

ja tas viss biedē, tad neesi gatava. gatavs cilvēks ir tad, kad zin, ka grib visu mūžu būt ar vienu cilvēku un uz randiņiem vairs iet negribēs!

ja jau doma,ka ar laulibam - tas ari ir viss,tad noteikti vel neesi gatava! :) Ka jau Sesilla rakstija... kad gribesi visu muzu but kopa ar vienu cilveku,nevis uztraukumus pirms randiniem,tad vari sakt domat par laulibam :)

Par vecumu jau tā nevar pateikt, katram ir savādāk. Par sevi noteikti varu teikt, ka nebūtu bijis labi, ja es apprecētos 21 gada vecumā. Man nebūtu tas, ko esmu sasniegusi karjerā.

Bet bail pirms precēšanās bija arī man 28 gadu vecumā. Vnk tāpēc, ka aiz apprecēšanās šķita kkas nezināms un noslēpumains, bet nekā tāda gala beigās nebija :D Forši, ka apprecējos.

Roze, kā gan laulība ietekmē karjeru?

Ja biedē,tad neesi gatava.Ar šādām sajūtām apprecoties nebūsi laimīga.Precies tad,kad vairs nebūs aktuāli skriet uz jauniem randiņiem ar citiem vīriešiem.Tas nav atkarīgs no vecuma.Citi 21 gadu vecumā ir gatavi,bet citi vēl 35 gados grib skriet uz randiņiem un domā,ka laulība ir dzīves beigas.

Gurri,

man tad droši vien būtu bērni, un savā darbā es ar bērniem nebūtu tikusi tik tālu.

Pirmkārt, laulībanebūt nenozīmē dzīves beigas. Kas tas par muļķīgu uzskatu?
Otrkārt, es 21 gada vecumā noteikti vēl par laulību nedomāju. Sāk gribēties pamazām tikai pēdējā laikā un tagad man ir 27. Bet katrs jau dara kā jūt un kā vēlas.

Nepiekrītu tam, ka ,ja ir bērni, neko dzīvē nevar sasniegt.
Manuprāt, bērni ir vēl viens stimuls tam, lai tiektos pēc kaut kā. Censties būt maksimāli labai, lai spētu nodrošināt viņus, rādītu piemēru.
Uzskatu arī, ka laulības nekādā ziņā netraucē. Tieši otrādi. Ja gadās kāda bēda, neveiksme, vai tieši otrādi - vienmēr līdzās būs cilvēks, kas atbalsta, samīļo un vienkārši ir blakus.. :)
Mums ir vajadzīgs cilvēks, uz kuru paļauties, un uzticēties. :)

Reich - Tu noteikti neesi tam gatava...ja Tevi neviens ar koku nedzen pie altāra,tad atslābsti un ej uz randiniem,baudi brīvas meitenes dzīvi:)

Inna,

mana darbā ir mazliet savādāk. Ja to dara no sirds.

Laulība pati par sevi, protams, netraucē.

Roze,

Ja darbs prasa pārāk daudz laika, šķirtību no mājām utt.. tad es Tev varētu pilnībā piekrist, bet citus iemeslus tā kā pagaidām neredzu.

hehe.

Kāpēc gribi apprecēties? Jums ir bērns, vai tā pat vien?
Es ar savu vīrieti esmu 3g kopā un mums ir bērns, bet es noteikti precēties nevēlos, pat tikai tāpēc ka mums ir bērns.

Dzīve beigsies, kad uzbērs 3 saujas smilšu.
Neredzu laulībā neko tādu, ka tās dēļ vajadzētu no kaut kā atteikties. Ok, ja ir bērni, tad jau tas ir stingrāks jautājums, bet laulības man vienmēr ir asociējušās ar papīru noformēšanu un ceremoniju, kā rezultāta tu pārej citā uzvārdā. Kas tur tik traģisks?

Inna,

apmēram tā arī ir.

Spanic- ja nav noslepums- kaapeec neveelies preceeties?

Ja tādas domas galvā, tad noteikti neesi gatava. Un 21 gads man šķiet ir nedaudz par agru laulībām, jo daudzi tādā vecumā vēl vēlas iztrakoties! ;)

Pirmkārt, vienmēr var šķirties! :D
Otrkārt, man laulība ne randiņus, ne regulāru iemīlēšanos nav traucējusi!

Man laulība šķiet ļoti loģisks attiecību turpinājums, tādēļ šķiet visnotaļ absurdas tās situācijas, kad ilgstoši dzīvo kopā, bet nevēlas precēties. Īpaši, ja pa vidu vēl ir mazais. Tas man ir ļoooti nepieņemami.

Salomē, ļoti līdzīgi. Nespēju pieņemt, ka var būt kopīgs bērns, bet, kad runa par precēšanos "Oi, to nē!", tā kā no buboņa mēra bēg.
Bērnu neplānošu, kamēr nebūšu precēta. Un ne jau dēļ ceremonijas to vēlos, tā man vienaldzīga, bet dēļ sakartotības. Tā vajag un viss, ja ģimene, tad ģimene ar vienu uzvārdu, nevis sieviete kā pieliktenis.

Inna, man ir tápat ka *Roze*, ja es būtu apprecējusies ātrāk, noteikti tiktu pie bērna un nevarētu virzīties karjerā. kāpēc? tāpēc ka es strādāju dažreiz 16 h dienā, lai kaut ko paveiktu. ar bērnu es to nespētu. es gribu loģiski pabeigt vienu posmu un tad mesties nākamajā, nevis tā ka ne'bušu ne laba māte, ne varēšu taisīt karjeru