Mums bija tradicionālās paslēpes.
12 puļķīši - un lielāka blukīša vai pagales uzlika dēli tā, ka viens gals ir pie zemes, otrs gaisā. Uz dēļa uzliek 12 kociņus. Viens uzkāpj uz dēļa gala, kas gaisā tā, lai visi kociņi aizldo pa gaisu, visi, ieskaitos kāpēju ķer krītošos kociņus. Tie, kuri noķer kaut vienu kociņu iet slēpties, bet, tas, kurš nenoķer nevienu, salasa sakritušos, liek atpakaļ uz dēļa un sāk meklēt pārējos. Meklēšana tāpat kā paslēpēs, ja atrod, piesit pie dēļa un sauc atrastā vārdu, bet, ja kāds ir veiklāks, var pieskriet pie dēļa un uzsist visus kociņus gaisā. Ja esoais meklētājs nenoķer nevienu kociņu, sāk visu no gala, ja noķer, tad meklē tas, kurš sita gaisā kociņus.
Varbūt sarežģīti, bet, kad spēlē, baigi interesani. :)
Vēl mums bija - bultiņas. Sadalās divās komandās. Viena komanda otrai nedzirdot sarunā galapunktu uz kurienis dosies un norādot ar bultiņām (zīmētām, no akmēņiem, kokiem u.tml.) norāda virzienu, kur devušies, lai otra komanda varētu atrast. Lai interesantāk, pirmā komanda var norādīt maldinoša pēdas, lai otra komanda aizietu nepareizi un nevarētu atrast.
Augstāk par zemi arī bija.
Kariņš. :)
Ai, visādas spēles spēlējām, bet visu vairs neatceros. Tik patīkamas atmiņas īstenībā šī diskusija atraisīja. :)