Pareizi? Gribās objektīvu viedokli. :)

Ar puisi mums ir tāds nenoteikts šmuļi- vuļi attiecību statuss jau pusgadu. Man ir parādījušās diezgan stipras jūtas un no viņa draugiem vairākkārt esmu dzirdējusi, ka arī viņš ir ļoti samīlējies un pamainījis nedaudz savu ļoti izteiktu brunču mednieka domu gājienu.. Tā kā viņš nekad nav pieradis skraidīt pakaļ meitenēm, viņam ir grūta saņemties uz randiņu pabūšanu un aicināšu būt kopā. Tad man tas viss piegriezās un es nolēmu pateikt, ka viss. Man pietiek. Ja nekas nevirzās uz priekšu, acīmredzot, nav lemts. Tad viņš ļoti nogruzījies zvanīja un teica, ka mīl mani un grib būt kopā. Uz ko es aiz dusmām, ka dzirdu to tikai tagad, kad esmu pielikusi punktu, pateicu- NĒ! Taču tagad pašai ir sūdīgi un zinu, ka viņam arī.
Varbūt tomēr tā bija kļūda? Jo es reti iemīlos cilvēkos.. Varbūt tomēr dot iespēju, bet tagad ir diezgan patizli atkāpties no saviem vārdiem.. Ko jums ieteiktu, vēl, ņemot vērā, ka es šo cilvķu satieku ikdienā. Mums ir kopīga draugu kompānija. Vai samierināties, tikt pāri un tā. Jo šobrīd manas domas riņķo tikai par un ap viņu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš pateica, ka es esot iemācījusi viņam nepieķerties cilvēkiem un viņš atgriezīšoties pie saviem vecajiem izgājieniem, uz ko es nespēšu noskatīties..