Sveiki!
Brīdinu uzreiz - tēma būs gara. :D
Lieta tāda, ka vīrs nesaprotas ar savu mammu. Man viņi abi ir dikti mīļi un sirds sāp, skatoties, kā viņi strīdas. Pēdējais strīds jau bija pāri visam, kā rezultātā vīramātei tika pateikts, ka ciemos var nenākt un mazbērnu neredzēt. No vienas puses es ļoti labi varu saprast savu mīļoto, jo strīdi parasti bijuši ar iemeslu. Vīramāte ir jauka sieviete, bet viņai ārkārtīgi patīk mācīt un kontrolēt visu, kas notiek mūsu ģimenes dzīvē. Arī mani viņa vairākkārt ir izvedusi no pacietības, bet es klusēju, jo viņa ļoti daudz mums palīdz - dzīvojam dzīvoklī, kurš ir uz viņas vārda(būtībā pirkt par vecmāmiņas naudu kā dāvana mums), maksā mums par tv un netu, bieži palīdz finansiāli. Taču tas nedod nekādas tiesības jaukties mūsu dzīvē - līst papīros, kuri stāv uz galdiņa bez atļaujas, nokontrolēt, cikos biju ārā ar mazo utt. Sākās viss ar to, kad piedzima mazais. Lai gan teicu nē, viņa iedeva mazajam knupi(kad viņam bija 3 dienas), kā rezultātā atteicās no krūts; mūžīgi apgalvoja, ka viņam ir auksti, jo žagojās, atnāca un aizrādīja, ka man plīts netīra vai grīda neslaucīta. Tas jau nekas, ka es biju pilnīgi vienas ar zīdaini visu dienu un nespēju tikt galā ar pilnīgi visiem mājas darbiem. Zvana un jautā, cikos biju mājās, kad beidzot tiku satikties ar draudzeni. Pārmet, ka mēs slēdzam gaismu pārāk agri, jo ārā vēl gaišs, lai gan mierīgā balsī skaidroju, ka man ir slikta redze, un es nevaru nosēdēt pustumsā. Vairākkārt tikai runāts ar viņu, ka nevajag mums tik ļoti palīdzēt, paši tiksim galā, esam taču lieli cilvēki. Bet viņa vienalga paliek pie sava, viņa pat nejūt, ja kaut ko aizrāda, ja pēc tam to pasaka, tad taisa lielas acis - neesmu es neko tādu teikusi. Patiesībā tā es varētu turpināt mūžīgi, jo tik daudz uz sirds ir sakrājies. Visvairāk pārdzīvoju par to, ka viņiem abiem nav normālu attiecību. Vai es tur varu kaut ko darīt, vai labāk tomēr klusēt un palikt maliņā? Vai vispār ir iespējama viņu salabšana?