Sveikas!
Gribētu dzirdēt Jūsu domas..
Ir man puisis,lai gan,tagad jau jāsaka,ka bija!Viss bija ok,nekādas vainas,bet tad viņš saprata,ka viņa rīcība ik pa laikam nav normāla-visādas paranojas,uztraukumi,bailes,ka es viņam visu laiku neesmu blakus,nepadodu bez maz dien minūti minūtē kādu ziņu,bet tā NAV greizsirdība!Vnk pats kaut ko iedomājas un taisa problēmas,kur tādas nav.
Aizgāja pie ārsta,jo pats ar šo visu mokās un saprot,ka taisa problēmas sev un man,un sāka lietot kaut kādas zāles,kas visu to sistēmu normalizētu.Teica,ka man jābūt saprotošai,ja viņš kādreiz kaut ko ne tā pateikts.Biju saprotoša,bet pa to laiku jau paspējām pašķirties,jo dusmu uzplūdā ko tādu pateica,bet pēc tam,protams,ka atkal viss bija ok,jo es pirmā uzrakstīju un prasīju,kas pa lietu!
Tagad ir noticis ATKAL tas pats!Pateica,ka viss ir beidzies...Saprotu,ka zāļu vaina,nesatiekamies tik bieži,cik viņš gribētu (bet arī nav reti),bet vai tas ir iemesls,lai uzreiz teiktu,ka viss ir cauri???
Saprotu,ka šoreiz vairs es pirmā nerakstīšu,jo sajūta,ka bez maz man jālūdzās un manis dēļ esam šķīrušies,nevis viņš pats uzrakstītu un pateiktu,kas pa vainu...
Kā Jūs rīkotos? Manuprāt,man pareiza rīcība un nav jēgas pirmajai rakstīt...vai varbūt tomēr?Beigās vēl esmu dzirdējusi,ka man pasaka,ka es esmu mainījusies un palikusi savāda...