Bija man tādas attiecības kur mans mīļotais pirmajā gadā daudz tusējās un es nē, man tas nepatika, neteicu viņam ko darīt ko nē, bet izturējos pietiekami uzkrītoši lai viņš redzētu ka man tas nepatīk, es viņu ļoti mīlēju un viņš mani pievelk visos veidos, jā veljoprojām pievelk, bet viņš pats arī drīz pārtrauca būt tāds tusētājs redzēja, ka man ir ļoti svarīgas mūsu attiecības un izmainija sevi pilnībā. Tad gāja daži gadi, mēs sākām veidot mūsu dzīvi kopā un mani draudzenes aizvien biežāk sāka aicināt uz ballītēm, es sākumā prasīju kā ir viņu vai viņam nav iebildumu, ja es eju, viņš teica, ka man pat nav jāprasa, protams es varu iet, bet es vienmēr aizrāvos un ierados vairākas stundas vēlāk dziļā naktī. Tad man kautkā pēkšņi iepatikās ballēties un piedzerties un dejot klubos un viņš neko neteica kad es teicu, ka iešu, tikai paprasija cikos būšu mājas, un stundu pēc manis teikta laika man zvanīja un prasija kā iet un kad būšu, es redzēju ka viņš sāka palikt arvien neapmierinātāks, bet es sevi nevarēju izmainīt, tā vienu nakti es pārnācu ļoti vēlu un piedzērusies un viņš man pateica ka es vairāk neiešu uz klubiem, es raudāju domāju, kā viņš tā var man aizliegt un sakliedzu atpakaļ un apvainojos, tad viņš mani apskāva un turēja savās rokās un lēni izstāstija, kapēc viņš tā rīkojās, jo viņam mūsu attiecības ir patiešām svarīgas. Es jutu cik viņš ļoti mīl mani, bet es gribēju būt tāda pati kā citas meitenes, iet un tussēties redzēt pasauli un nākamajā dienā es no viņa aizgāju. Ja es būtu sevi piespiedusi pārkāpt sev pāri un beigtu ar to ballēšanos, vai es būtu klausījusi aizliegumam vai tas būtu kompromiss. Nu ir pagājis ļoti ilgs laiks un es sāku domāt, kapēc es rīkojos tā, viņš pret mani bija fantastisks un ir labs vēljoprojām, pa retam sazinamies, un nespēju saprast, kapēc. Gribētu viņu atpakaļ, bet nezinu, ko un kā un cik svarīgi ir tie kompromisi attiecībās - laulībā!