Man arī vienā dzīves laika posmā bija tāda situācija, ka draugs trīs mēnešus nestrādāja, krīzes iespaidā viņu atlaida. Es strādāju viena pati, bet nekad neesmu viņam piedāvājusi izmazgāt traukus pa kādu naudu vai vispār darīt kādu darbu par kādu naudu.
Vispirms pavēro savu vīrieti, ļoti iespējams, ka viņš ir ieslīdzis depresijā, bet varbūt viņam šī situācija šķiet tīri apmierinošana - sēdēšana mājās, kompja spēlēšana, neko nedarīšana - pačeko viņa e-pastu, cik daudziem darba piedāvājumiem mēneša laikā ir aizsūtījis savu cv, pavēro arī to, vai māja ir tīra, kad tu atnāc mājās, vai vakariņas tev ir pagatavojis, jo būtu skaisti, ja viņš tevi vismaz sagaidītu pienācīgi. Un tad tikai izdari secinājumus.
Manā situācijā bija tā, ka draugs bija ieslīdzis normālā depresijā, jo īsti pienācīgas darba pieredzes viņam iepriekš nebija, augstākās arī nebija, un viņš domāja, ka ir normāli, tā teikt, norakstīts. Man atlika vien pacietīgi gaidīt, cīnīties, skaitījām katru kapeiciņu, bet beigu beigās arī mūsu logos iespīdēja saulīte, jo viņš sev atrada darbiņu, sākām pamazām ķepuroties no visa ārā, šobrīd ir tā, ka viņš ir galvenais pelnītājs ģimenē un tagad es redzu, kā viņš strādā un neatlaidīgi iet uz savu mērķi!
Vienā brīdī man arī sirds bija pilna, ieliku vienā forumā arī līdzīgu ziņu kā tu, un tur visas bļāva, kā tā var, ka vīrietis nestrādā, pamet viņu utt. Esmu ļoti priecīga, ka neieklausījos nevienā komentārā, izdari pati, kā tev sirds liek!