Hmm, nu kā lai sīkāk paskadro.
Jau 5 gadu garumā tas viss velkas.
dažrez sēžu un smejos par vispar kaut ko tādu.
Ir tā, ka pirmo reizi kad sagajamies, bijām sīki , un protams, abiem gribējas skriet un viens aizgāja uz vienu pilsētu dzīvot (mācīties), otrs uz citu un ta arī viss pajuka, tad , kad izskolojamies, satikāmies dzimtaja pilsētā, atkal sagajamies, bet protams, ka pāgatne mums bija, un cilveki no tās, bet tikuntā, abi esam aizgājuši tā sacīt pa kreisi otraja pusēm , kad aizbraucu no Lv, biju brīvdienās, protams satikāmies, un katru reizi man ir tie tauriņi vēdarā, un tā siltuma sajūta.
Viņš ir tāds itkā aukstais tips, bet pats atdzinis, ka nekad neesmu bijusi vienaldzīga, un beidzot es atgriezos tēvzeme, un viņš kā juszdams, tieši tajā diena atsūti man vēstuli :D
Atkal sarkstes un viss, bet es domāju vai tas viss ir tā vērts, vai labak, to cvisu nebūtu nolikt dziļā tumšā ladītē, ar patīkamām atmiņām.