Problēma laikam ir tāda.. ka man emcocijas ir ļoti spilgtas un, ja man uznāk prieks un mīļums tad es mīlu visu pasauli bezmaz.. daudz runāt, spriest.. mācīties, interesēties.. nu tā ļoti daudzpusīgi.. Bet viņš atkal ir tāds, kas praktiski vispār neizrāda savas emocijas, viņam nepatīk neko apspriest un iedziļināties teiksim jūtās. Nu lūk, tagad kad tas rozā periods ir beidzies.. abi esam kādi esam.. un pretpoli saduras. Es zinu, ka viņš mani mīl un viss pārējais, bet.. es šobrīd nesaprotu
1) viņš tagad ir tāds kā ir patiesībā?
2) vai ir iespējams dikti uz āru vērstam cilvēkam saprasties ar cilvēku, kurš nemīl ne par ko runāt un uzskata, ka viss ir skaidrs tāpat?
ir bijuši momenti, kad kaut kas notiek neparedzēts un tad uz kādu laiku esam kā tikko satikušies viens pret otru...
bet tā kopumā.. es zinu, ka mīlu viņu un vēlos vienmēr būt blakus.. vienkārši tā viņa nerunāšana mani galina nost..
es pat neteiktu, ka viens otram apnikām, viņš saka, ka nesaprot priekš kam vēl ir vajadzīga visa tā ņemšanās kā sākumā, jo skaidrs, ka mīlam viens otru un tā..