Man tā gadās, kad esmu lielā stresā jeb arī, kad mokos ar savu PMS. Tiklīdz izdaru ko muļķīgu kā sabļauju, papsihoju utt. apzinos, ka vaina jau ir manī, ne tajā nabaga cilvēkā, kas gadījies man 'pa rokai'. Atvainojos un ik pa laikam sev piekodinu, ka tiklīdz ir vēlme špļaut pār lūpām ko riebīgu- jāiekož mēlē (tas ir tā vērts), cenšos izvairīties no tēmām, kas mani sāpina. Cenšos vakaros iet paskriet, lai izlādētu to dusmu sevī (skrienu vakarā, lai mazāk cilvēkus sastaptu, tā jau man viņi dienas laikā izbesī mazliet, kad mokos ar savu iekšējo diskomfortu). Eju dažādās mājaslapās un lasu muļķīgus jokus un jau pēc mirkļa arī savā fūrijas garastāvoklī sēžu un gardi smejos :)