Pozitīvs iznākums

Esmu noteikti par pozitiivo domaasanu!Es censos arii darboties sajaa virzienaa-guut peec iespeejas pozitiivu kaut no kaada ,pavisam maza siikuma,kaa ieliekot, piemeeram smarziigus ziedus vaazee!
Es domaaju, ka taa vareetu buut-runaajot par izteicienu,bet es loti reti varu notureet pie sevis -iipasi labus jaunumus,gribas,lai visi zin ,un peec iespeejas aatraak!Vienkaarsi gruuti notureet sevii!

Man šķiet, jo mazāk domāsi, kā būt pozitīvai vai ka tik kāds ko nenoskauž, jo dabiskāk arī viss labais notiks.
Grāmatas par pozitīvo domāšanu nelasu, pēc dabas esmu optimiste.

Skaudīgus cilvēkus sev apkārt īpaši nejūtu. Tuvāko draugu lokā tādu nv, bet nu tāpat filtrēju, cik daudz un ko publiski stāstīt, kaut vai tepat cosmo forumā.

"Pollianna"autore Eleonora H.Portere.

-Mēs to sākām spēlēt tai reizē, kad baznīcas ziedojumu pakā es saņēmu...koka kruķus. Es ļoti gribēju lelli. Tētis viņiem pat bija par to aizrakstījis. Bet, kad ziedojumu paka bija pienākusi, tad izrādījās, ka tur nav nevienas pašas lelles.
-Un tad priekšsēdētājas kundze atrakstīja tētim vēstuli. Vēstulē bija teksts, ka nevienas lelles gan neesot, pat ne vismazītiņākās, toties esot tikpat kā nelietoti bērnu invalīdu kruķi. Tos mums tad arī atsūtīja. Varbūt noderēšot kādam nelaimīgam bērnam. No tās reizes tad arī viss sākās.
-Man gan jāteic, ka neredzu tur nekāda sakara ar spēlēm, un vispār, neredzu tai visā nekādas jēgas.
-Jēga ir gan. Un tā ir šāda: vajadzīgs visā, pilnīgi visā, kas notiek, saskatīt kaut ko jauku, par ko varētu priecāties, -Pollianna nopietni paskaidroja, -Un tieši tad mēs to sākām, proti-mēs sākām ar kruķiem.
-Ak, kungs! Kas tad tur būtu ko priecāties, jo lelles vietā tev piedāvā koka kruķus.
Pollianna sasita plaukstas,-Bet ir! Jā gan, ir par ko priecāties!-viņa sajūsmināta klaigāja,- es gan arī no sākuma to neredzēju,-viņa godīgi piemetināja. Es nekādi to nespēju saskatīt, un tētim nekas cits neatlika, kā pateikt man priekšā.
-Labi. Varbūt tu man pateiksi priekšā.
-Nu tad klausies! Par kruķiem jāpriecājas tāpēc, ka tie tev nav vajadzīgi. Tagad tu redzi cik tas vienkārši.
-Jā kaut ko tik ērmīgu es savu mūžu nebūtu varējusi iedomāties.
-Tur nav nekā ērmīga. Tas ir ļoti jauki,-Pollianna aizstāvējās,-nu kopš tā laika mēs to spēlējām. Jo lielāki sarūgtinājumi, jo sirsnīgāk jācenšas tajos uzmeklēt ko jauku. Un, jo grūtāk ir ko jauku atrast, jo lielāks prieks, ka to atrast ir izdevies, tikai...tikai dažreiz tas ir pārāk grūti.
http://www.draugiem.lv/paziileejam

Man dažādu iemeslu dēļ bija sācies riktīgs melnais posms (ne tik daudz apkārtējos apstākļos un notikumos, kā pašai sevī). Es gāju uz kursiem, uz koučingu, pildīju vingrinājumus un pildu joprojām, lasīju iedvesmojošu literatūru un vienkārši strādāju ar sevi. Man tas ir palīdzējis uzlabot attiecības ar citiem cilvēkiem, atbrīvoties no pastāvīgās spriedzes un pieņemt sevi.
Ko es daru ar negatīviem cilvēkiem? Izslēdzu no savas dzīves. Bet tiem, kas kaut ko uz ielas vai veikalā mēģina purpināt, nepievēršu uzmanību, jo man absolūti nav jātērē sav enerģiju cilvēkiem, kuri nav man svarīgi.

Emmanuelle, es arī esmu cilvēks, kas pateiks visu līdz pēdējam, diemžēl. Reizēm tas ir slikti, īpaši tad, ja ikdienā līdzās ir kāds izvilcējs. Nezinu, kā savādāk nosaukt tādu cilvēku, kurš izvelk visu sevi interesējošo informāciju. Es nevēlos neko teikt šim cilvēkam, bet rezultāts galu galā ir tāds, ka tas cilvēks ar dažādiem netiešiem,aplinkus jautājumiem tomēr ir izvilcis no manis to, ko ir vēlējies zināt, bet es jūtos emocionāli izģērbta, jo no manis ir izspiests tas, ko neesmu vēlējusies teikt. Pirmo reizi dzīvē man ir saskare ar šādu cilvēku. Esmu dzirdējusi, ka citi grudri cilvēki, kas nevēlas pateikt par daudz, sargā savu intīmo zonu ar frāzi "Es par šo tēmu nevēlos runāt!" Laikam jau šī frāze arī man ir jāiemācās, kaut arī tas ir grūti.

Nicco-jaa,man arii ir jaaiemaacaas vairaak pakluseet!Sii fraaze nodereetu!

Esmu izlasījusi gan "The Secret", gan "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari", bet tādus ieteikumus praksē neizmantoju, pati izdomāju, kas es dzīvē gribu būt un ko vēlos sasniegt, kā to izdarīt. Man savus mērķus sasniegt ir izdevies ar pašas darbu, veiksmi un līdzcilvēku atbalstu.

Nekādu skaudību neesmu izjutusi.

Es esmu reāliste, nav manī nekāds ūber pozitīvisms, bet noteikti cenšos priecāties par mirkļiem un ikdienas mazajiem prieciņiem. Piem, ja man kāds mīļs cilvēks uzdāvina šokolādi tāpat vien, lūk, tas ir jauki.
Ir man viena paziņa, kas apsēsta ar šīm ūber pārpozitīvajām grāmatām, bet nu cilvēks ir no sirds nelaimīgs - tas redzams gan acīs, gan sejā, gan attieksmē.
Man ir saskarsme ar tiem riebīgajiem cilvēkiem, kuri uzrok katru "sūd*", lai tikai Tev ieriebtu, mēģinu izvairīteis un domāju ko runāju. Nu jau arī šeit ir tādi cilvēki, līdz ar to mēģinu ļoti filtrēt.
Skaudība ir latviešu dabā, negribi skaudību - pārvācies uz citu valsti.

Es esmu no cilvēkiem, kam ir melns vai balts, pa vidu pelēks nav. Ja ir slikti, tad ir slikti, neko sev neuzspiežu, nemēģinu pa visu varu atrast kaut ko vērtīgu tajā situacijā, ja manas smadzenes nevar to visu sagremot. Pēc laika, kad viss ir norimis, atskatoties tik un tā var nonākt pie vērtīgiem secinājumiem. Esmu lasījusi to iedvesmojošo literatūru, bet man par to viedoklis ir diezgan strikts - nevaru tam noticēt, neesmu redzējusi dzīvē piemērus, kad no grāmatas izlasīšanas cilvēkam atveras trešā acs pierē un viņš paliek pozitīvs, visu darošs utt. Domāju, ka vairāk iedvesmojoši ir cilvēki un dažādas situācijas.

Un par to otro - man vienalga, lai skauž, lai aprunā, man vienalga. Cilvēkiem, ja nav ar ko prātu nodarbināt, rodas visādas stulbas domas. Ja cilvēks interesējas kaut tikai mazlietiņ par savu attīstību, viņam tie apkartējie īpaši neinteresēs. Tas viss ir aiz garlaicīgas un bezdarbīgas savas dzīves.

Es esmu piedziivojusi ,ka loti piepildaas pateiktie vaardi...es pilniigi skaidri zinu,ka ar vaardiem meetaaties nevar!
Es pati arii daudz neko nenemu galvaa,ko domaas apkaarteejie-es nezinu kaa buutu ,ja buut kaada slaveniiba,sabiedriibaa zinaama persona,tad varbuut ari buutu citaadi,bet tagad,ja arii esmu pateikusi kaut ko vairaak,vai mazaak neko daudz neuztraucos...man vairaak uztrauc tas ,kas aiziet kosmoss...tiesi runaajot par maniem vaardiem ,kas saistaas ar manu personiigo dziivi!

Man ir līdzīgs viedoklis kā Zakjim*. Principā vienmēr esmu uzskatījusi - jo mazāk iespringsi par kaut ko, jo labāk un raitāk viss notiks. Nekādi modīgie Osho, "Secret" utml. uz mani neiedarbojas. Bet var jau būt, ka esmu pārāk raupjas faktūras un daudzas lietas vienkārši laižu pār galvu:D

Par skaudību gan neko nezinu un nedomāju, patiesībā nedaudz smieklīgi - kas es kāda Monako princese, pēc kuras dzīvesveida kāds ilgotos:D

luīzeluīze, Tu esi lieliska :)

spiiguliite , paldies par Tavu komentāru. Vakar vakarā vēl ilgi domāju par to, ko Tu šeit pārkopēji. Atgādināji to, ko ikdienā bieži sanāk aizmirst - novērtēt to, kas mums ir dots un visā saskatīt nevis negatīvo, bet pozitīvo.
Ja ir iespēja, vienmēr cenšos skatīties "Latvijas lepnums" un citus šāda veida raidījumus. Ne tikai tādēļ, ka apbrīnoju un cienu šos cilvēkus, bet arī tādēļ, ka šāda veida raidījumi liek paraudzīties uz dzīvi citām acīm. Vienmēr man acīs ir asaras, kad rāda sižetus, kuros ir redzami cilvēki ar dažādām veselības problēmām, traumām... un mani pārņem kauns. Mani pārņem kauns par katru reizi, kad esmu pukstējusi un čīkstējusi, ka kaut kas nav sanācis vai nav labi, jo šie cilvēki tiešām varētu atļauties pačīkstēt, lai viņus pažēlo, bet nē, viņi iet un dara, viņi ir tiešām laimīgi un izdara daudz vairāk nekā tie, kuriem nav nekādu šķēršļu.
Paldies!