Psihoterapeits

:D šodien man nesanāk. varētu vēl 5dien nedaudz pēc sešiem.

Es atkal 5dien nevaru, man kursi:( Es kkad nakamoned!

Nāk.ned. varētu tad 1dien, 3dien un 4dien pēc pieciem.

Ok,nodzivojam lidz.nak.ned.un tad atkal uzardam so temu:)

Ok, vai rakstam privāti cosmo :)

Man bija līdzīgi kā Mardzita, tagad pēc šķiršanās nespēju uzticēties vīriešiem un baidos pielaist sev klāt, bet ceru, ka tas pāries :)

Neskatoties uz to,ka vins man darijis pari,nespeju iedomaties, ka man japieskaras citam viriskim...Bet laiks dziede retas.
Tu aizgaji?Ka sanjemies,ka tagad pardzivo so skirsanas periodu,ja drikst vaicaat:)?

Gribētos daudz, DAUDZ jums pateikt, padalīties, nolādētais internets, vienmēr jāpiedomā, ko rakstīt. Bet nu jā, laikam es arī ar vienu kāju varētu būt jūsu klubiņā. Šogad ļoooti daudz esmu sapratusi - tieši pa šiem diviem mēnešiem. Esmu meklējusi atbildes uz jautājumiem un laikam pamazām sanāk atrast. :)
Naudas psihoterapijas seansiem man nesanāk, tāpēc jādomā pašai atbildes, bieži sanāk aplam, kaut kā ne tā sadomājos.

Man ir bijušas reizes, kad gribas izgriezt smadzenes, jo tā shēmošana, domāšana, analīze - man visu laiku vajag domāt, iedziļināties, tāpēc cilvēkiem vienmēr ar mani grūti, jo man nepietiek ar "viss būs labi", nepietiek ar paviršām attiecībām, gribas dzīvot, bet nezinu, kā to darīt. Ja vajadzētu dzīvot, kā es gribu, es laikam ceļotu pa pasauli apkart, neko vairāk dzīvē negribu kā izrāpties no savas komforta zonas un redzēt pasauli.. Kaut kā maksimāli bagātināties garīgi - tas ir mans mērķis, bet vienīgais, par ko apkārtējie brēc ir nauda, vajag daudz naudas, vajag to un to un to.

Es iedošu bildi - man šķiet trāpīga! :)

Man tapat...Ka paradijas mums abiem vairak naudas(vinjam)saka atkal-sitais suds, sitais leetucis...Kad nebija mums ko est(tikko kad sakam dzivot kopa) bija laimigs par skidru zupu.Nauda saboja cilveku. Un ne jau tos,kam kas trucis,vins nak no turigas gjimenes.
Es ar gribetu,visu uzmest un pazust,lai neviens nezin kur esmu un liek mani miera...

WaRRior!Tas bija labi!

nedomāju, ka tik daudz meitenes savāksies :O
Nu jā man ir līdzīgi kā Jums vēl tik nāk klāt kautrīgums un esmu tāda diezgan klusa :/ Parasti negribas nekur iet, bet vismaz viena draudzene mani cenšas pierunāt iet patusēt un kad kkur aizeju nemaz nav tik traki kā sadomājos:D

Ļoti līdzīgi... Kā jau te iepriekš tika minēts - sliktas attiecības ar mammu, tēvu būtībā nepazīstu...
Teorētiski esmu smaidīga, aktīva, laimīga meitene, taču bieži vien ir depresijas lēkmes - liekas, ka manī iekšā ir sāpīgs tukšums. Tāda sajūta, ka kliedzu, bet nav skaņas. Daudz raudu, kaut gan neviens to īsti nezina (draugs zina to, kā man ir tikai viņam esmu to pasniegusi daudz maigākā formā).

Un nē, laimīgas attiecības šo situāciju neatrisina. Man ir draugs vairāk kā 5 gadus. Ļoti mīlu viņu un viņš mani. Bieži dzirdu, ka mani dievina un mīl. Pats ir teicis, ka esmu viņa ideālā meitene. Bet tāpat - iekšā sāpe...

Tā paskatoties un secinot, beigās ļoti daudz cilvēku (vairāk sievietes?) ārēji ir smaidīgi, jautri utt., bet iekšā izrādās viss jūk un brūk un ir gandrīz vai dziļi nelaimīgi, nesaprasti un bieži vien mokās kompleksos un pašpārmetumos. Vai tas ir 21.gs. sabiedrības zīmogs un atstātās pēdas uz cilvēku? Būtībā jau tagad tā ir - tev jābūt aktīvam, skaistam, augstai izglītībai, lieliskai karjerai, mīlošam vīram un jaukiem bērniem un tam visam pa visu vēl ikdienas problēmas un reālās cilvēka iespējas un vēlmes. Un ja tu tāds neesi un kaut kas no tā nav - tad kā? - visi izbrīnā iepleš acis, kaut pašiem īstenībā nav labāk, bet vajag mācēt pasniegt..
Vispār tāda gara filozofija no manas puses sanāca. Vienkārši sāku domāt - vai tomēr mūsdienās neuzņemamies par daudz? Kā savai draudzenei teicu par mūsu vienu paziņu - nu ja tas cilvēkas jūtas laimīgs un labi ar vidējo izglītību, nestrādājot un tikai esot ar vīru un bērnu, tad lai! Kāpēc tev tas liekas slikti un nepareizi? Mēs katrs esam savādāks un ne visiem vajag un gribas to pašu, ko mums... Galvenais būt saskaņā ar sevi :) bet pati to neprotu, jo dzīve 21.gs.spiež skriet uz priekšu un tik pelnīt, pelnīt, pelnīt, lai nomaksātu rēķinus. Riebjas...

Es gan nelasīju visu diskusiju , bet varu pateikt tikai vienu - tev vajag nevis psihoterapeitu , bet psihologu! Psihoterapeits ir ārsts un ārstē smagas stadijas , nevis vnk nevēlēšanos kko darīt un vispasaules apnikumu! Psihoterapeits izraksta zāles un tādā garā - tev tas nav nepieciešam , pietiks ar pāris konsultācijām pie psihologa un dzīve atkal jaukāka kļūs!

Šķiet, ka īstajā laikā atkal pieslēdzos cosmo.lv! :) Visi jūsu apraksti derētu arī man. Tagad ir sarežzģīta situācija ar studijām, drauga nav, dzīvoju pie vecākiem, draugi pārsvarā jau ģimenes izveidojuši vai studē tālāk un stažējas ārzemēs, tikai es sēžu un domāju - vai man to vajag? un ko es vispār gribu? vai es vispār kaut ko gribu?

Nesen satikos ar vecajiem klasesbiedriem no vidusskolas un sapratu, ka pilnībā nav pa ceļam - pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Tagad saprotu, kāpēc nebiju "populāro" meiteņu pulciņā skolā.

Par to, ko rakstīja priori - par izlikšanos, sava veida masku sabiedrībā - pilnīgi piekrītu. Man ir paziņas (kurus uzskatīju par draugiem, ar kuriem varētu parunāt par šo depresīvo tēmu), kuras domā, ka ar dažādiem izsaukumiem :"Saņemies taču. Beidz tēlot upuri.." u.tml. būs līdzēts. Nav jau runa, ka galīgi NEKO nedaru. Vienkārši nedaru neko tādu, kas ietilpst kādā no sabiedrības uzspiestajiem modeļiem : skola, draugs, darbs, bērns .. Un ja neviens no šiem manā dzīvē nav, ko tad? Vai es kko daru nepareizi? Kas vispār ir pareizi? un sākas jautājumi, uz kuriem atbildes man nav..

Mardzita Sheep
Jūtos pilnīgi tāpat ka Tu. Un iemesls tāds pats, tikai pati nevaru visu izbeigt un sākt normāli dzīvot, jo baidos, ka ļoti sāpēs.

meitenes, kā ar mūsu domu par tikšanos? :)