Situācija ir sekojoša: ir kāds puisis, kuru jau pazīstu vairākus gadus un ar kuru praktiski tiek pavadīta kopā katra diena, jo esam labi draugi, kā arī dzīvojam vienā mājā. Bet lieta tāda, ka pa šiem gadiem un visu kopā būšanu esmu pārāk viņam pieķērusies. Tādējādi diezgan daudz ko palīdzu, parasti domāju kādas aktivitātes, kuras varētu kopā pavadīt draugu lokā, mēdzu ēst taisīt utt. Ja kaut kas tiek man palūgts, arī izdaru to, bet no viņa puses nekas tāds nav. Slinkuma iemiesojums, bet diezgan gudrs cilvēks, kurš neizmanto savu potenciālu. Jā, palīdzēs, ja ļoti vajadzēs, un ja vēl ēst kaut ko uztaisīšu, tad būs pavisam labi. Un te sākas manas iekšējās nesaskaņas, jo neskatoties uz visiem ieradumiem, kas man tiešām ļoti kaitina, esmu viņā pārāk pieķērusies. Bet varu pamanīt arī to, ka no viņa puses nav tāda pieķeršanās. Un ja viņš tā jaukāk sāk runāt ar kādu citu meiču, man iekšā vienkārši sāk viss vārīties un es nezinu, kur lai liekos, jo kļūstu nenormāli greizsirdīga. Brīžiem gribas vnk.visam uzmest un nomainīt vidi - bet es to nespēju. Pārāk nozīmīgs šis cilvēks man kā arī vēl pāris cilvēki, kas mums apkārt. Pie tam, ja skatās uz mums no malas, tad daudziem rodas iespaids, ka esam pāris, kaut gan tāds neesam un nekad neesam bijuši. Pat nezinu, kāpēc te rakstu, jo no malas laikam šī situācija liekas pilnīgi muļķīga, bet nu vēlējos kaut kur izteikties.
1
