Esmu vienmēr uzskatījusi, ka bērnam ir jādzimst ģimenē, nevis jāizveido ģimene bērna dēļ.
Tagad esmu ievārījusi sev interesantu situāciju; uzsāku "attiecības" ar vienu pazīstamu puisi no manas darbavietas. Noruna mums tāda, ka tikai sekss un bez nekādiem pienākumiem, nekādas nopietnas attiecības un kad apniks, tad beigsim šīs izklaides. Un esam diezgan apmierināti. Vienreiz gan viņš teica, ka ja palikšu stāvoklī, viņš dos savu uzvārdu un paturēs savas tiesības uz bērnu un nāksies dzīvot kopā :D taču neko tādu mēs abi negribējām..tas bija tikai teorētiski.
Tagad esmu māmiņa...nesen uzzināju, ka manam mazulim jau ir pāris nedēļas :) šo noteikti nebiju plānojusi, bet ļoti ceru, ka viss noritēs veiksmīgi.
Finansiālā ziņā esmu nodrošinājusi sevi ar visu vajadzīgo - ir gan dzīvoklis, gan labi apmaksāts darbs, nav nekādu kredītu, ko maksāt..tā ka šajā plānā es bērnu viena pati varētu uzturēt bez šaubām. Emocionāli arī jūtos normāli. Un tagad domāju: jā, bērnam ir vajadzīgi abi vecāki. Bet no otras puses: vai ir vajadzīga tāda ģimene, kas izveidota ne mīlestības dēļ? Tāda kā svingeru family :D jo bērnam tomēr ir jāaug mīlestības gaisotnē un jājūt emocionāla stabilitāte.. Mūs ar to puisi īsti nekas tāds nesaista. Protams, daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka, bet tomēr ... tādi gadījumi, ka šāda tipa izveidotā savienībā vēlāk izveidojas arī stipras un noturīgas jūtas, ir ļoti reti.
Vai varbūt ir kādi piemēri? :)
119
