Tuva cilvēka aiziešana...

Es tevi pilnībā saprotu,esmu arī piedzīvojusi tuvu cilvēku aisiešanu.Toreiz negāju pie psihoterapeita,varbūt vajadzēja.Ja uzskati,kad tev tas ir vajadzīgs vari pamēģināt.Man vienīgais ,kas dziedēja bēdas bija laiks....
Toreiz,gan es mēģināju tikt galā ar bēdām ģimenes lokā,viens otru atbalstījām,runājāmies,kopā izdzīvojām.
Iesaku,vabūt tomēr vairāk kontaktēties ar mammu,jo savējie cilvēki jau labāk izprot tavas bēdas.

Es uzskatu, ka psihoterapeits Tev nepalīdzēs. Arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas nenormāli pārdzīvo par tuvinieku aiziešanu, bet tici man šeit tiešām noder tikai un vienīgi laiks. Kaut gan pēc divu tuvu cilvēku aiziešanas es vēljoprojām nespēju naktīs viena gulēt pilnīgā tumsā, kaut gan ir pagājuši jau 2 gadi. Bet ar laiku es apradu ar domu un vairs nedomāju tikai par to. Domāju, ka Tev arī ir vajadzīgs laiks.
Turies ;)

es ļoti labi zinu kas tas ir... :( pašai kopš pazaudēju tēti ir gandrīz trīs gadi apkārt un beigās sapratu ka viena pati nespēju tikt galā... un tad arī tika meklēta palīdzība...
nevaru teikt, ka 100% palīdzēja bet vieglāk kļuva...

Man ir pagājuši divi gadi, bet es tiešām nevaru piekrist tam, ka laiks visu dziedē un sakārto. Noteikti tā nejūtos. Manā gadījumā tagad viss tiek izjusts daudz stiprāk kā, piemēram, gadu iepriekš. It kā jau saka, ka ir jāizsāp un tikai tad jāmēģina iet tālāk, bet nu... es it kā cenšos nelaist sev tās emocijas tuvu, bet nevaru teikt, ka sanāk.. noteikti ne. Diez vai ir kāds universāls padoms, diemžēl..

Paldies meitenes un jūtu līdzi jūsu bēdās.
Manā gadījumā ir pagājuši jau 5 gadi un rit jau 6. gads- tas laiks jau ir ļoti ieildzis.
Visādi esmu mēģinājusi tikt pāri, bet veidojot kk tuvākas attiecības- vnm tas beidzas ar krahu, jo nespēju pieņemt otru cilvēku un pielaist sev klāt- baidos atkal pazaudēt:(

Nu ko tad man teikt šajā gadījumā?! :/
Es tēvu esmu zaudējusi pirms 16gadiem un joprojām tam netieku pāri, man tik ļoti trūkst viņa stiprās rokas, stingrās balss, visa viņa - trūkst tas, ka tikai savās domās es varu izteikt vārdu - TĒVS. Bieži vien esmu raudājusi draugam uz pleca, jo man joprojām sāp, ka es neesmu izjutusi to - tēva mīlestību kā visi mani pārējie... Man bija palikuši tik tikko 6 gadiņi un jā. Bet vienu gan es zinu - viņš tur augšā zin, ka es viņu mīlu, lai vai kā man viņa pietrūktu.
Skumji, bet tāda dzīve.

Jūtu Tev līdzi, Linda. Arī man nav grūti pieņemt ka tuvs cilvēks ir aizgājis- manā gadijumā tas bija vectēvs ar kuru man bija vissiltākās attiecības no visas gimenes, var teikt tēva vietā jo tēva mīlestību neesmu jutusi (šķīrusies vecāki). Bet vienīgais laikam ir laiks, lai gan atmiņas nāk un tā snevar apturēt.
Sirsnīgs virtuāls apskāviens :)

Manuprāt, ka te var līdzēt citu tuvu cilvēku vai mīļotā cilvēka atbalsts. Nevienu jau nevar aizvietot, bet varbūt, ka vajag tomēr parunāties ar mammu, gan jau viņa tevi sapratīs un būs vēl lielāks atbalsts, līdz ar to būs pašai vieglāk dzīvot tālāk.

es lasiiju, ka var buut fiziologiskaa depresija, un sis ir tas gadiijums, kad tas var buut.. veel tur var buut arii darba zaudeejums vai slimiiba kaada, katraa zinjaa - tas ir normaali. bet biaj teikts, ka normaa taa neilgst ilgaak par 3 nedeeljaam, tad vinjai ir jaapaariet. ja nepaariet, tad jaasaak kkas dariit lietas labaa. pirmais ko iesaka, ir palielinaat fizisko slodzi, lai organisms nogurst un paaugstinaataa psihiskaa slodze (beedas) daudzmaz buutu liidzsvaraa ar fizisko nogurumu. dieetaa jaaieveero bija veseliiga paartika, lai nebojaatu organismu jau taa sakaraa ar stresu. ja nepaliidz tas viss kaadu laiku, tad laikam gan pie psihoterapeita jaagriezhas bija.. bet iesaakt vajag ar to, ko nosaucu.. shito man liekas, ka kkad sen lasiju sakaraa ar savu draudzeni, kuru atlaida shtatu samazinaashanas deelj MFD maajaslapaa..

Es nespeeju tikt paari vecmaaminas naavei, kas gan bija pirms paaris menesiem, bet es netiku uz bereem, tapec man ir bail braukt uz lv, jo tagad man no attaluma nav taa sajuuta, ka vina mirusi, bet kad aiziesu uz kapiem... Man jau tagad bail no taas sajuutas, kad sapratiisu, ka vinas tiesam vairs nav...
Vina man biezi radas sapnos, saka ka nav tacu mirusi... Nezinu ka, lai to izskaidro.... Varbut mans prats vnv nespej samierinaaties, ka vinas vairs nav, ka es vinu nekad vairs neredzesu.... Ehhhh....

Atvainojos par rupjību, bet lai iet d***t tie kuri saka, ka visu dziedēs laiks! Nu nav un nebūs tā! Ja esi pazaudējis tiešām tuvu cilvēku nevis kādu vienkārši draugu, tad tur nelīdzēs nekāds laiks!
Pasakiet to , piemēram, mātei, kura zaudējusi savu bērnu!

Pati esmu zaudējusi daudzus sev tuvus cilvēkus. Laiks ir gāji un gājis, bet sāpes palikušas. :( Es nezinu, kas var palīdzēt, laikam jāsamierinās un jānodarbina sevi tiktāl, lai nedomātu par to un šo.
Vai vēl labāk, izdzēst sev atmiņu, bet tas nav reāli, diemžēl!

Pagajusi 5gadi kops es zaudeju 3 cilvekus viena gada... nomira mans opitis un pec tam uz ielas nokrita un nomira vina dels, isi pec tam nomira mans labakais draugs un saslima mana oma un pirms gada ari vina nomira.. esmu samierinajusies jau pa so laiku ar opisa navi jo vina nave bija mokosa un vins viss palika lilla no zalem lidz vezis vinu nogalinaja ari pec omites naves esmu daleji atradusi mieru, bet ta gluzi ari vel nevar teikt.. 4gadus vinu kopjot ari daudz kam iets cauri un pardzivots, daleji vinas nave bija ari atvieglojums, jo vina visu dzivi jau mocijas ar slimibam :(
Bet ar labaka drauga navi vel nevaru tikt gala, laikam tapec ka tik peksni un negaiditi.. vnk vienu dienu vairs nebija.. Es domaju ka tev ir japarunajas ar psihologu, domaju tas varetu palidzet.. jo ja man butu bijis kads ar ko parunaties tagad domaju butu bijis vieglak, sasummejot visu kopa ik pa bridim sirsnina luzt pusu domajot par to kapec maniem milajiem bija jaaiziet!!

Sāpes nepāriet. Es arī neesmu tikusi pāri sava tuvākā cilvēka zaudējumam. Joprojām sāp un moka jautājums - kāpēc? Nav pat īsti ar ko parunāt, neviens no maniem draugiem nav tam gājis cauri.