Man arī ir tā pārlieku lielā emocionalitāte,tieši attiecībā uz to,ka viņam patīk skatīties uz citām,dzīvē un virtuālajā pasaulē,tā ir vienīgā lieta,dēļ kuras es nevaru sevi saņemt rokās.Un vienīgā lieta dēļ kuras strīdamies.Tā kā redzu,viņš nekad neatzīs,ka tas ir kaut kas slikts,es strādāju ar sevi,lai ikreiz kad to redzu,neeksplodēju.Bet tas ir grūti.
Es tagad vnk konkrēti riju to kamolu nost,kaut iekšā viss plēšas uz pusēm,grauž un griež.Es vnk turu muti ciet cik vien spēka.Aizeju teiksim darīt kaut ko citu,lai neuzsākam strīdu...
Es apzinos,ka pēc dabas laikam esmu greizsirdīga,un tā ir mana vaina..
Nu ko man darīt tāda situācijā,kad man patrāpījies tāds cilvēks,kuram tāds niķis,hobijs,vai kā to varētu nosaukt,un tajā jautājumā ar viņu kaut ko sarunāt tas ir kā runāt ar koka bluķi.
Tāpēc secinu,lai nebūtu mūžīgi jāplēšas - man jābūt tajai kam jānorij tas viss,jācenšas uztvert savādāk,vienaldzīgāk.Jo nevienu uz sitiena neizmainīsi.Un strīdus jau nevienam negribas.
Bet tas ir liels darbs.JO intensīvi jāstrādā ar sevi,jāuztver dzīve vienkāršāk.