Ahh, man arī pēdējās dienās pārņem līdzīgas pārdomas. Izšķīrāmies jau pirms laba laiciņa un tā bija mana iniciatīva, bet kaut kā nenoturējos nesen uzrakstīt, vēl jo vairāk - dienā, kurā būtu kopā jau divus gadus. Satikāmies, parunājām, bet nezinu, kādēļ man to vajadzēja...
Par bērnību - tās man ir tik, tik siltas un visādā ziņā mīļas atmiņas, kuras negribētu nekad aizmirst, bet vienmēr atceroties paliek nedaudz skumji, laikam zinot, ka nekad vairs nebūt tie laiki un pavadītie mirkļi, bet tā bija tik lieliska, ka labāku vēlēties būtu muļķīgi :))