Puishi - dusmiigi

manējais vispār nemāk laikam dusmoties. Ja viņš dusmojas tad tas ir uz ilgākais stundu. Pārsvarā viņš nerunā kādu laiku un tad nāk pie manis klāt un sāk runāt. Bet ļoti bieži es sāku pielīst.

Katrs cilvēks jau ir savādāks un savādāk reaģē-izturās dusmās.
pareizi jau būtu izrunāt problēmu un rast kompromisu nevis vienam piekāpties.

Mans draugs, kad ir dusmīgs, paceļ dažus toņus augstāk balsi, bet nekliedz. Es parasti pasaku ko riebīgu, aizgriežos un aizeju kaut kur nomierināties. Viņš parasti ir pirmais, kurš nāk mūsu nesaprašanos 'nogludināt', izrunāties, rast kompromisu, mani samīļot un sabučot :)

Uff man ir visādi bijuši...
Satikos ar vīrieti, kas ārēji šķita ļoti foršs, komunikabls, atvērts, utt. Bet, kad dusmojās, mums elle gāja vaļā... Skandāli, visādas roku turēšanas, briesmīgi pārmetumi, nesaprašanās, rupjums... Ilgi tā arī neizvilkām.
Turpretim draugs, ar kuru biju kopā ilgu laiku, nekad, nekad nebija dusmīgs uz mani. Visus strīdus mēs izrunājām, viņš vienmēr uzstāja uz aiziešau gulēt mierīgā noskaņojumā, utt.

pēdējais kliedza virsū, sauca par idioti, debīlitiķi, tizleni utt, utt, sūtīja dirst, meta mantas, pēc tam teica, ka tās taču tikai dusmas un lai es piedodu :D

a. vnk dusmigs, apvainots. visi citi vainigi, tik ne es pats. tad vel atmina nak 5 gadus veci notikumi utt.
b. drausmigi vienaldziga attieksme uzreiz. klust nedaudz rupjss. mani tas noakitina.

Es esmu tā, kas bļaustās. Pretī man tāda mierīgā sala, kas pieliek pie vietas, kamēr man vajag visu izteikt... kaut ko atjoko, vai saka - jā, jā, ok, nekas jau nav noticis, kad nomierināsies - parunāsim, viss, kuš, neliec man pateikt kaut ko, ko negribi dzirdēt, ja es tagad palikšu dusmīgs, tad tev dusmas pieaugs vēl vairāk utjpr. Trakums vispār.. :D

Mūžīgā klusēšana ar nelielām pukstēšanas pauzēm, tas var vilkties pat nedēļu ilgi. Un tas ir kaitinošāk kā bļaušana, manuprāt.
Bet vairs neesam kopā.. Jo nekad nekas netika izrunāts.

Kad viņš ir dusmīgs,viņš nerunā ar mani.Kad es esmu dusmīga,es nerunāju ar viņu un cenšos nomierināties mazgājot traukus vai gludinot veļu.Tas vienmēr palīdz.Piekāpjas parasti tas,kurš ir bijis vainīgs vai kļūdījies.

Nuuuu, tur iedalās pakāpes :DDDDD nē, nu, atkarīgs, cik dusmīgs, kāda iemesla dēļ, cik tas viss nopietni un tā. Bet vienu gan varu pateikt - muļķīgas klusēšanas un pūšanās vairāku dienu garumā mums nav un nebūs :D

parasti skatās acīs ar tādu dumja, ievainota lāča skatienu un tad izmet kādu asāku frāzi vai vienkārši sēž un skatās vienā punktā. Ļoti reti uzbļauj- tikai tad, ja esmu aizgājusi par tālu.. Viņš man mierīgais puika, es esmu tā skaļā un psihā :D

Manējais arī no tiem klusajiem - nekad nepaceļ balsi. Vienīgā pazīme, ka viņš ir apvainojies - viņš vienmēr uzliek austiņas un klausās smago mūziku uz pilno skaļumu :D Lielākoties viņš piekāpjas, bet varbūt tas mainīsies, kad sāksim dzīvot kopā :)

Nu manējais izbola acis un skrien kaut kur prom, jo vaiāk nokaitināts, jo asāk reaģē. Dažkārt bļauj un lamājas. Kādu laiku liekam mieru viens otram un, tad bez vārdiem viss ir ok atkal :D bet nu vēl kādu pusdienu atgādinam viens otram strīda iemeslus :D

Uij, kā tik mums nav gājis :D mēs abi esam tie psihie un skaļie :D bet lai nu kāds būtu strīds, nerakstīts likums ir salīgt mieru līdz gulētiešanai.

Bet ar gadiem nāk prāts un strīdi ir maz, maz :D

Chryl, man arī ir tāds ieradums neiet gulēt, kamēr viss nav nokārtojies. Es vienkārši aizmigt nevaru.. un tad skaloju smadzenes šamējam, kamēr nomierinos un tad abi ejam gulēt :D

agrāk es ar domāju, ka manējais nedusmojas un domāju, ka nepatīk, ka nekad par neko nedusmojas kā lupata, lai vai ko daru, nedusmojas. (stulba biju) tagad redzu kā dusmojas , neko jau tādu baigo nedara, pabļaustamies abi, nerunājam kādu stundiņu, pēctam viss ok. bet kā es tagad gribētu atkal, ka viņš nedumsotos :)

Bļauj. Es arī parasti izbļaustos un tad ir miers mājās. Bet ja tā padomā, mēs strīdamies moš vienreiz gadā, ja ne retāk. Bet projām neviens jebkurā gadījumā neskrien.

Piekāpties mēdzam abi. Es laikam mazliet biežāk.

Manējais nav īpaši emocionāls strīdos, bet jāatzīst, ka tad, kad mēs tā nopietni par kaut ko strīdamies, man nudien negribas viņu kaitināt vēl vairāk, jo kļūst tik ļoti nopietns.. Piekāpjos pirmā parasti es, jo arī strīdus uzsāku es. :D