Man laikam ir tāds viedoklis kā Sakurai ;-) Man vecāki ir šķirušies, bet sazvanās reizi nedēļa vismaz, tētim ir jauna sieva un man pusmāsiņa, viņi brauc ciemoties pie mums, es braucu pie viņiem un esmu laimīga, ka man ir tāda iespēja, kad nav jāizliekas, ka viena vai otra vecāka nav, jo abi nevar sadzīvot un būtu naidā!
Tādēļ arī es gribu piekopt palikt par draugiem ;-) Centos būt naidā, bet tas dusmu, emociju uzplūdā, pie normāla saprāta man grauž sirdsapziņa. Prieks ar visām kaut kādām ex simpātijam, ar kurām joprojam var sazvanīties uzjautāt, ja kaut ko vajag vai vienkārši par dzīvi papļāpāt :-) Gan jau pienāks posms, kad šī brīža lielā aizgājusī love vairs arī būs tikai lielisks draugs :-) Pacietību :-) Bet krāt ienaidniekus un vēlēt ļaunu, savukārt, es neredzu jēgu!