Šis būs vienkārši sirsniņas izkratīšanas ieraksts, tik pat labi es varētu paņemt baltu lapu un to uzrakstīt, bet ja nu kādai no malas tomēr ir ko teikt......
Pirmo reizi man ir tā, ka attiecības beidzas, lai arī neviens no mums to nevēlas, labi, viss vēl nav beidzies, bet es nojaušu, ka pavisam drīz tā būs. Tātad par visu no sākuma.
Iepazināmies pirms vairākiem mēnešiem, neteiktu, ka mūsu attiecības ir ļoti nopietnas, bet ik pa laikam satiekamies, aizejam šur tur, esam pāris. Pirms kāda laika draugs saņēma darba piedāvājumu kaimiņvalstī, no sākuma dikti šaubījās, bet beigās tomēr piekrita, jo uzskata, ka tad būs nodrošināta dzīve un karjera, protams, teica, ka tāpat satiksimies, teica, lai braucu līdzi (tas man īpaši nopietnu nešķita, jo man te ir viss - draugi, darbs, studijas) Bet kādas gan ir izredzes saglabāt draudzību, ja mūs šķir aptuveni 350 km? Tiktos labi ja divas reizes mēnesī, vienu - ja brauktu pie viņa un otrādāk. Bet zinot sevi, tas nav man, man vajag kādu, kurš ir blakus, tepat. Vai vismaz tā apziņa, ka zinu, ka viņšir tepat netālu, ja gribu - varu satikt, nevis kaut kur svešumā. Gribēju attiecības pārtraukt, bet nolēmu nogaidīt, domāju paskatīties kā būs!
Nu viņš ir prom. Pirms pāris dienām. Un pats bēdīgākais tajā visā man šķita tas, ka mēs pat netikāmies tad, kad bija vēl tāda iespēja. Es, protams, vēlējos un piedāvāju, bet viņam vienkārši nebija laika, jo bija jākārto daudz dažādu lietu (arī to es varu saprast, bet pāris dienās neizbrīvēt laiku, ja zin, ka tagad netiksimies pāris nedēļas, man šķiet tā ļoti dīvaini) Saprotu, ka bija satraukums un visas domas grozījās vien par to, bet tā pat skumji.
Tagad sazinamies, it kā viss ir kārtībā, bet tajā pat laikā kaut kas man saka, ka viss apgriezies kājām otrādāk. Es priecājos līdz ar viņu, ka viņam tur tik labi iet (un tas pēdējās dienās ir vienīgais mūsu sarunu un skype ziņu temats) bet reizē man ir tik žēl! (t)
38
