Jaunības izbaudīšana

manuprāt, "jaunība" (kas katram ilgst līdz savādākam laikam) ir tas laiks, kad tiešām darīt trakas lietas. iziet ārpus jebkādām robežām un izmēģināt visu, jo vēlāk, gan sasniedzot 18, kad, automātiski, rodas vēl vairāk likumā iespējamo atbildību, gan arī vēlāk, kad rodas papildus studijas/darbs/ģimene ir pārāk daudz lietu, par kurām uzņemties atbildību, līdz ar to - nevar vairs tā trakot.
katram, protams, ir savas robežas un ir lietas, ko cilvēki nemaz negrib mēģināt. bet tādām trakām ballēšanām, braukāšanai pa pasauli riņķī apkārt u.t.t., manuprāt, tieši jaunība ir labākais laiks :-) jā, arī partneru maiņai u.t.t.

Man jaunība nesaistās ar tusiņiem, klubiem un daudz vīriešiem, jo šīs lietas mani vienkārši neinteresē, bet man tā saistās ar sevis pilnveidošanu, dažādiem kursiem, apmācībām (ne tikai skola, augstskola, bet interešu izglītība), ceļošanu. Un pats galvenais - bez bērniem. Var teikt, ko grib, bet es uzskatu, ka bērni (ja vien nevari atļauties auklīti, kas var būt tuvumā 24/7 ) nozīmē jaunības galu.

Manai mammai tagad ir 2. jaunība. :D Viņai ir 45 gadi, manai mazākajai māsai ir 8 (pietiekami, lai nebūtu jāuzmana visu laiku). Tad nu mana mamma tagad iet uz VISĀM teātra izrādēm pēc kārtas, dzied korī, visādus pasākumus apmeklē u.c. lietas, ka mājās viņu tikai vēlu vakaros var sastapt. Kad prasīju, kā var visur pēc kārtas iet, tad tā arī pateica - beidzot bērni paaugušies, varu atļauties arī kaut ko sev.

nesaprotu tās, kuras par "jaunības izbaudīšanu" sauc klubus, bārus un tur satiktos vienas nakts stāstus! mans vecums te vairākkārt pieminēts kā tas "trakais", dzīvoju kopā ar draugu un mēs lieliski izbaudām mūsu laiku kopā!
cik ļoti baudāms ir vakars miglā? piekrītu meitenēm par sevis izzināšanu, attīstīšanu - tas taču ir skaistāk, kā pamosties grāvi, kas, protams, ir teikts pārspīlēti un nevajag te tagad..
protams, ka katram jau savs, to vienmēr esmu sapratusi, bet šī tēma mani vienmēr ir sacepinājusi

It kā attiecības būtu šķērslis.
Jāpasaka savējam, lai man sāk visu aizliegt :-D

citiem varbut liekas, ka alko un tusini, klubi ir jaunibas izbaudisana, bet man liekas, ka celosana ir ta dzives bauda. bet diemzel jauniba, ka esi atkarigs no vecakiem, stude , tas nav iespejams.
atleik vienigi studiju gadi, bet tie pasi nereti medz but stresaini.


p.s laiakm jauniba sakas 40 gados.

Man šķiet, ka dzīves baudīšanai nav nekāda sakara ar vecumu. Es neuzskatu, ka es šobrīd baudu dzīvi, jo es orientējos uz sasniegumiem un nekāda atpūta mana ikdiena nav. Domāju kur būšu pēc gada, pēc diviem, ko darīt, kā darīt un tā joprojām.
Lai arī kaut kādā ziņā jāsaka, ka ja par dzīves baudīšanu var nosaukt to, ka lēmumi ir manis pašas rokās un man nav nekādas atbildības par bērniem un kredītiem šobrīd, tad jā, kaut kādā ziņā es dzīvi baudu, jo man nav jāatbild par kādu citu.
Kas attiecas uz bērniem pirms 30 gadiem - nevēlos nevienu aizskart (tiešām, tiešām nevēlos, jo nosodīšanu neatbalstu), bet personīgi man tas liek nobālēt un saķert galvu šausmās. Es esmu vecāka par Zeltiņas meitu, bet bērns būtu traģēdija. Es nezinātu ko viņam iemācīt + es noteikti būtu dusmīga par to laiku, kuru man viņš atņem. Neko nevēlos dzirdēt par mātes instinktiem, jo ir gana daudz sieviešu, kurām ir bērns, piemēram 21 gada vecumā un viņas atzīst, ka it kā jau gribētos sev to brīvības sajūtu, kad vari doties kur acis rāda un darīt to, ko vēlies.

Es gan nesaprotu kāda var būt ceļošana pa pasauli jaunībā, ja nav bagātu vecāku. :-D Ja strādā, tad nauda lielākoties aiziet studijām. Ja vairs nestudē un strādā nopietnāk, tad nesaprotu kur gan atrast laiku. Vispār nezinu, droši vien esmu baigā ome, bet mani tā tradicionālā jaunības baudīšana šobrīd neinteresē. Esmu darbaholiķe un gribu visu naudu un spēkus ieguldīt savā izglītībā un visos ar to saistītajos projektos (tā kā darbojos radošajās jomās). :-)

vienrz- ne jau visi ceļojumi maksā bargu naudu un ne jau visiem ir jāstrādā viss gads bez nekāda atvaļinājuma. Ja grib un tas ir svarīgi, tad ceļot var gandrīz jebkurā situācijā.

Par jaunības baudīšanu- lielos vilcienos, manuprāt, var nosaukt tādu situāciju, kad tu neesi nekur piesiets. Nav bērnu, lielu kredītu utt. Vari izdarīt savas izvēles (gan lielas, gan mazas), nedomājot, ka kāds ir tieši atkarīgs no tevis (piem.bērns).
Pārējais- kur, ar ko, cik daudz jau atkarīgs no katra paša. Vienam klubi, citam studijas ārvalstīs utt.

Jā, bet ceļošana divas reizes gadā atvaļinājuma laikā ir iespējama arī tad, kad ir bērni un kredīti vai ir pāri 40. Kāpēc tad tas tiek izcelts tieši jaunībā un bez bērniem esot? Tā ceļo visi un ar jaunību tam nav nekāda sakara.
Tāda ĪSTA ceļošana būtu paņemt gadu brīvu un braukt kur gribi, tad varbūt arī var teikt - jā, esmu jauns, nav bērnu, kurus vajag ņemt līdzi, braucu kur gribu un daru ko gribu. Bet tādām lietām vajag milzīgas finanses. :)

Vienrz, ja ļoti gribas ceļot, finanšu trūkums nav sķērslis. Manā kursā mācījās nabadzīga meitene no laukiem, bet viņa bija apceļojusi pus Eiropu, jo ceļoja ar stopiem. Un tam naudu vajag tikai tik daudz, lai piepildītu ceļa somu ar pārtiku un samaksātu 10 eiro par nakti hostelī. Bet, ja izmanto couchsurfing, tad izdevumi vēl mazāki.

vienrz, ja ir bērni, tad tā ceļošana uzreiz tiek apgrūtināta ar raizēm. Piemais variants - bērnu ņem līdzi (bet nu man tas liekas neprāts,ja bērns mazs. Manuprāt, bērnu līdzi ņemt varēytu no kādiem 7 gadiem). Vispirms jau bērns daudz kašķēsies, bet visbeidzot - neko neatcerēsies. Otrs variants - jāmeklē, pie kā bērnu atstāt. Un tad jau arī miera nekad nebūs, jo visu laiku gribēsies zināt, kā viņam iet - vai paēdis, vai guļ utt.
Un šāda ceļošana - tā vairs nav brīva ceļošana, bet gan ar apgrūtinājumu. Kā saka - kad ir bērns ģimenē, tad vairs īsta atvaļinājuma nekad nav. ;-)

Kā jau iepriekš minēju, es laikam ar to ceļošanu jaunības sakarā iedomājos ko ekstrēmāku - ilgi un pa visu pasauli bez pārtraukumiem. Savādāk nesaprotu kādēļ lai nevarētu ceļot ar visiem bērniem un jebkurā vecumā.
Bet nu tas tāds nosacīts variants, man nav nekas pret CS (drīzāk esmu tikai par, pat ne ietaupīšanas dēļ, bet cilvēku iepazīšanai), taču ceļošana ar stopiem gan personīgi nav noteikti priekš manis.
Tādā ziņā es arī zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuri ceļo teju vai bez naudas kabatā.

Lielākā daļa LV iedzīvotāju tādu ilgu un bez pārtraukuma ceļošanu nevar atļauties arī 40 un 50 gadu vecumā :D

Nezinu, mani vecāki ceļoja ar mani kad biju maza, tiesa gan, agrākais ceļojums droši vien arī bija no tiem 7 gadiem un nekāda vaina. Nekašķējos, mierīgi uzvedos, un no ceļojumiem, kas bija 7-11 gados daudz ko atceros. Šobrīd vecāki arī nesūdzās, ka tas bija kaut kas šausmīgs. Un ja jau tik traki, tad vienmēr ir vasaras nometnes priekš bērniem. Sīcis 2 nedēļas nometnē, bet vecāki var ceļot. :-)

Jessica, naudas problēma ir jau pavisam cits jautājums un atkal visai neatkarīga no vecuma. Katrā ziņā, manuprāt Latvijā ir daudz cilvēku, kuri vispār nekādus ceļojumus nevar atļauties. Bet turīgākajās valstīs pensionāri to vien dara kā ceļo, jo ir pats svarīgākais - daudz brīva laika.
Bet es pati kā reizi no tāda ilga ceļojuma vairāku mēnešu garumā neatteiktos, ja vienīgi būtu bail pierast pie atpūtas. :-D Taču kāds gan iedvesmas avots!