par krāpšanu

Esmu krāpusi visus savus puišus!

Līdz šim mani sirdsapziņa nekad nemocija, pat bija kaut kāda laba sajūta. Tagad ar pēdējo pašā attiecību sākumā sanāca pabučoties ar citu puisi, pirmo reizi mūžā izjutu ko nozīmē, kad moka sirds aziņa! sajūta bija briesmīga, lai justos labāk, pastāstīju viņam, pat tas nepalīdzēja justies labāk. Šī pretīgā sajūta pzūd tikai ar laiku.

Kāpēc tā darīju...

tāpēc, kā es nemāku risināt problēmas attiecībās. Ja vīrietis nevar ilgu laiku atrisināt lietas, kuras es nevaru pieņemt un envaru ar to samierināties, un nekas nemainās man vienkārši ir vieglāk aiziet ar citu.

Un es nerunāju par tādām lietām kā zeķu nevākšana vai tādas muļķības, bet ja puisis reāli nenovērtē mani kā meiteni.

Iztiekam šajā diskusijā bez pārmetumiem, jo jau miljardiem reižu ir dzirdēts, cik tas ir zemiski, ka neviena nekad tā neadrītu utt!

Es esmu krāpusi, man šķiet,ka tagad par to dabūju pamatīgi maksāt!Man nebija nekādi sirdsapziņas pārmnetumi, jo nemīlēju savu draugu, mīlēju otru, bet nešķīros, jo nebija nekādas stabilitātes!Tad saņēmos un izšķīros ar draugu, sāku drauzēties ar to otru puisi, un tas bija laimīgākais laiks manā mūžā, bet viss beidzās, pat īsti nesākoties!Vēljoprojām tam neesmu tikusi pāri, tāpēc domāju, ka kāds augstāks spēks mani soda!Sākās viss tad, ka ar draugu jau attiecības bija uz sabrukšanas robežas, es ar viņu iepazinos klubā, pirmo reizi mūžā man kāds tik ļoti iepatikās jau no pirmā vakara, es viņam arī, tikai es nesapratu, kā viņam var būt vienalga, ka es aizeju mājās pie cita, bet gad atklājās, ka viņam nenormāli tas grauza, tikai neko neteica, kad atnāca runājamais vaļā, es biju šokā!Cik daudz vieglāk viss būtu, ja cilvēki RUNĀTU!
Mans uzskats ir tāds, ka reāli vismaz reizi kāja ir paslīdējusi gandrīz jebkuram,
nu vismaz procentiem 80% toč!

kraapu pirmspeedeejo bijusho, jo nemiileeju vinju. nekraapu taapeec, ka nepietika saksataa, kraapu, jo taa bija taa kaa atmaksa (skarbi sakot) par to, ka vinjam nebija laika man, ka bija darbs, kas bija svariigaaks par mani.. par lietaam, ko nokluseeja vai arii sameloja.
vainiiga nekad par to nejustos un sirdsabzinja man tajaa laikaa arii negrauza. un vinjam nekad neesmu atklaajusi patiesiibu.
zinu, ka taa dara liekules, bet toreiz, kad vinjsh man teica, ka visu zin, es vinja priekshaa taisiiju histeeriju, raudot teicu, ka viss ir uzpuusts, cilveeki, kas to ir vinjam pateikushi grib muus izshkjirt utt., ka jebkursh no vinja draugiem gribeetu ar mani nokniebties 2x nedomaajot..

peedeejo bijusho miileeju, taapeec nekad vinju nekraapu un vispaar citus puishus neredzeeju pat kaa potenciaalos pieluudzeejus.

*ka nepietika seksa

sorry par kljuudaam (s) veci pirksti (s) :-D

man sanāca nokrāpt, ļoti, ļoti, ļoti to nožēloju, naktīs raudāju viņam blakus guļot. tas mani ārkārtīgi ēda no iekšpuses un tomēr savam draugam pateicu. tās bija briesmīgākās stundas mana dzīvē, jo šķita, ka viņš man nekad nepiedos un visa mūsu skaistā nākotne ir kaķim zem astes. kaut ko mēģināju runāt un skaidrot caur asarām līdz pēc pāris stundu mocīšanās viņš mani apskāva. tad es sapratu, ka ar laiku viņš man piedos.

mans ieteikums - nesāpiniet ne sevi, ne savu mīļoto. noteikti nav to emociju vērts.

Nu jā

Līdz šim neesmu to darījusi. Bet tagad ir tāda situācija, ka vairāk vai mazāk, bet apzināti (!) uz to tiecos. Kāpēc? Tāpēc, ka (kaut kur augstāk bija minēts) nejūtos novērtēta. Esmu par to runājusi, par to kliegusi un raudājusi. Bet nekas nemainās. Esmu teikusi, ka gribu šķirties, viņš nekur neiet. Un laikam arī domā, ka es jau nekur neaiziešu. Bet domāju,ka viņš smagi kļūdās. ļauni, un riebīgi? Godīgi sakot, man šobrīd ir vienalga..par daudz viņa dēļ esmu cietusi, lai liegtu sev kaut mazāko iespēju būt laimīgai. ;-)

Toties mani gan viņš ir piekrāpis. Un tagad kožu sev pirkstos, kad vajadzēja jau tad aiziet.. bet šis man acis aizmālēja, ka nu TĀ mani mīlēšot.. Nu pirmo nedēļu jau viss bija skaisti un rožaini. Bet uzticēšanās pret viņu gan ir sadragāta.

Jā, ir un visam tam ir bijuši iemesli, sirdsapziņa nav garuzusi, bet samaksājusi par to esmu 100 kārtīgi un vēl nedaudz.

Es esmu tik ar kādu citu pabučojusies.. man tik tālu nekad nav nogājis ka nokrāptu puisi.

Bet es vispār esmu ļoti emocionāls cilvēks un mans puisis ar tā kā tā pati pabučošanās mūsu acīs ir krāpšana.

Bet es to dariju jo vairākus mēnešu ar draugu ik pa laikam strīdējāmies un tai dienā es biju tādā kompānijā un puisis ar gar mani līda visu laiku.. un tieši tai vakarā lūdzu lai brauc pie manis ar padzīvoties a šis atkal tik atsaka, pat kad ļoti lūdzos. un tad man ar uznāca niknums. bet nu Puisim ar tā ir gadījies kad es viņu nokaitināju. Mēs ar esam kopā un tā.. un cenšamies ar nestrīdēties un mazliet citādāk visu teikto uztvert utt. Bet nu ja es savu puisi krāptu.. kaut vienu reizi.. Man būtu drausmīgs kauns un nožēla jo es viņu tiešām mīlu un viņš mani ar, vienkārši emociju iespaidā gadās savārīt muļķības.

"Es esmu tik ar kādu citu pabučojusies.. man tik tālu nekad nav nogājis ka nokrāptu puisi."


Tā nav krāpšana? :-O

esmu krāpusi. Pēc tam sirdsapziņas pārmetumu nebija un neko nenožēloju, jo mūsu attiecības bija uz izjukšanas robežas. Toreiz biju izbraukusi ārpus LV vairāk kā 3 mēnešus, kuru laikā sapratu, ka tā laika esošās attiecības būs jāpārtrauc, jo nebija jūtu... Arī neilgi pēc atgriešanās pārtraucu mūsu attiecības :)

esmu kraapusi pilniigi visus savus puishus..pat to,kuru mileju un domaju,ka nekad nekraapshu... bet man ar laiku paliek garlaicigi,ja redzu,ka virietis nenoveertee utt utt utt..un nekad neesmu jutusies slikti par to:D

Krāpu savu iepriekšējo draugu, kuru uzskatīju par savu mūža mīlestību un redzēju kopīgu nākotni kopā. Krāpu viņu, jo viņš strādāja nakts maiņas, nekad nevēlējās mainīt dienas darbu, jo samaksa mazāka (esmu UK), retu reizi izjutu nožēlu par to. Jo mūsu attiecības reizēm atgādināja tādas kā brāļa un māsas.. reizēm domāju, kā tas būs visu mūžu dzīvot ar viņu un to apziņu, ka esmu krāpusi viņu. Bet beigās viņš pats pārtrauca attiecības, jo atzinās man, ka mīl citu un ir mani krāpis. Tajā mirklī man novēlās akmens no sirds un es sāku dusmās mutuļot kā vulkāna izvirdums, kā viņš tā ir spējis izdarīt. Dusmās pateicu: "Paldies Dievam, ka es tevi pusgadu krāpu!".

Tagad reizēm domāju vai darīju pareizi, ka dusmās atzinos.

Bet ko jūs uzskatas par krāpšanu? Bučošanos, seksu vai vnk izklaidēšanos?

Es vēl PAGAIDĀM nevienu ne minētajiem nēesmu izdarījusi, bet pie pirmās iespējas gan jau izmēģināšu :)
domāju,ka sirdsapziņas pārmetumu nav tad, kad jūtas pret mīļoto ir samazinājušās/izgaisušas.

Tusēšanās kopā laikam jau nav tāda krāpšana.
Skūpstīšanās nu ir jau ir tā krāpšana .
A ja jau ar sexu nodarbojas ,ar citu puisi tad jau manuprāt tas ir vispār čau.

Atzīšos krāpju ar vienu citu puisi savu draugu.(Tikai skūpstīšanās)
Es nezinu pati ko es gribu ,kāpēc man tas otrs džeks pievelk tā un ar viņu eju un laizos. (t)

jā, laikam jau gandrīz mēs visas varam teikt, ka par krāpšanu maksājam simtkārtīgi.

Esmu krāpusi, bet tikai attiecību sākumā, vai arī beigās, kad gribu šķirties, tikai nevaru saņemties pateikt, bet tāpat skaidri zināms, ka nekas nebūs.

Kad mīl, tad tiešām neviens nekad neliks justies tā, lai krāptu mīļoto cilvēku!

Bet vispār karma ir maita, tāpēc esmu sev nosolījusies, ka nekad mūžā vairs nevienu nekrāpšu. Jo tas, kā tas dzīvē atspēlējas vēlāk, nav iedomājams un ir pārāk sāpīgs. Tāpat kā jebkura sliktā lieta, ko izdaram. :-/

Esmu krāpusi.. Divas reizes.
Vienu vienkārši skūpstījos, vienu pārgulēju.

Bet esmu sodīta,attiecības ir cauri. Žēl, nevajag tā darīt it kā,jo man liekas,ja mani piekrāptu, es to nepārdzīvotu. It sevišķi,ja puisis, kurš ir mana nākotne, visi kopīgie sapņi..

Bet puisi,ko nemīlēju,bet biju kopā, vienreiz nokrāpu bez sirdsapziņas..