Skaties acīs!

Nē, man nav līdzīgi.
Vai Tu jūties nepārliecināta par sevi, kaut ko slēp, vai Tev ir bail atklāties? Tur drošvien kkāda nedrošības un psiholoģiskā problēma.
Varbūt vajag mēģināt atcerēties, kad sāki tā darīt, kas izmainījās no ierastā

Manuprāt, tā noteikti ir problēma un ir dīvaini, ka Tu to neapzinies. Es ieteiktu parunāt ar kādu zinošu cilvēku, jo tam sevī ir jātiek pāri.

Tikai nezinu pie kā vērsties!? Nav jau tāds speciālists - nevaru paskatīties acīs.

Psihologa/psihoterapeita.

Katrā ziņā es saprotu to, ka kaut kas, kas noticis agrāk, mani iespaidoja. Apdedzinājos, vai kāds smagi pievīla..

Tev jāsaprot, kas tieši ir tas, kāpēc to nespēj. Jānoskaidro cēlonis. Tad varēsi lēnām tikt tam pāri.

man tas pats...man loti gruti skatiities aciis cilveekiem...gribas noveersties,u.t.t. vieniigais cilveeks ar kuru ir normaali ir mans draugs...varbuut mamma

Man ir tas, ka daudz labāk patīk skatīties cilvēkam uz lūpām (tomēr kustība), nevis acīs. Apzinos, ka tas nav labi, jo daudziem nepatīk, ka varbūt uz zobiem skatos u.tml., tāpēc brīžos, kad par to iedomājos un saprotu, ka atkal skatos uz muti, sāku skatīties acīs. Nav problēmu. Bet principā biežāk es sākumā skatos uz lūpām, nevis acīs.

Bērnībā sporta dejās mums mācīja skatīties tajā zonā starp uzacīm, bet izskatās, ka acīs :)

Laba doma - jāpamēģina skatīties kaut kur sejā, nevis tieši acīs.

Neskatīšanās acīs liecina par nepārliecinātību par sevi. Jā, pāri tam var tikt - strādājot pie pārliecības par sevi un trenējoties skatīties acīs.

Man tā nav liela problēma,jo pārsvarā tas man grūtības nesagādā, bet ir daži cilvēki, kuriem nu nekādīgi nevaru paskatīties acīs...
Par tikšanu pāri, varbūt vienkāšri pārkāp sev pāri, jo tas jau ir galvā, mēģini nokert tā otra cilvēka skatienu vienreiz, otreiz, varbū kaut kā sanāks pēc tam..!

Nav jau arī tam skatienam jābūt ilgstošam, tā arī man nepatīk..:D

Man tas nāk ar laiku, nesen ar draudzeni runājām par šo, ka agrāk bija grūti noturēt skatienu , gribējās novērts acis, bet tagad jau labu laiku vienā mierā. Ir cilvēki, kuriem jau no pirmās tikšanās reizes skatos acīs bez problēmām.

Manuprāt, tas ir saistīts ar spēju atbrīvoties.

Es arī runājot ar cilvēkiem ilgstoši neskatos tiem acīs. Daļēji jo nejūtos pārliecināta par sevi,nju ar to domāju, ka neskatoties acīs, neļauju skatīties savās, sevi pārak izzināt, gados veciem cilvēkiem neskatos acīs jo prātā nāk visādas dumības, par nāvi un vēl sazin ko... iespējams esmu šausmenes par daudz skatījusies,vai vnk ar mani nav labi, bet par baigo problēmu vai dīvainību to neuztveru, esmu novērojusi, ka reti kurš tiešām visu sarunas laiku uztur tiešu acu kontaktu

rewin - Tu man dzīvi tikko otrādi apgriezi..
es miglaini atceros, ka kādreiz man ieskatījās acīs, un, kaut ko pēc tam pateica..atceros tikai to, ka tas bija par man kādu tuvu cilvēku, un man bija bail.. acīmredzot, vairs nevēlos, lai kāds mani nobiedē.

droši vien, ka ir kāda pašas sabūvēta barjera.
man pašai ļoti patīk, ka man patīkami cilvēki sarunājoties skatās acīs :)