jūsu mīļākie dzejoļi

Imants Ziedonis-labas, gudras dzives atzinas, aizvieto visus dzejolus...

Ziedonis un Elsbergs

www.skolenam.lv/lv/darbi/literatura/ latviesu-autoru-dzeja-un-dzejoli/3

www.skolenam.lv/lv/darbi/literatura/ latviesu-autoru-dzeja-un-dzejoli/8

:-)

Es vispār esmu dzejas cilvēks, tāpēc ļoti, ļoti daudzi dzejoļi mīļi! Laikam nakts laikā spētu nocitēt vismaz vienu no dzejoļiem, ko sarakstījhis kāds no latviešu zināmākajiem autoriem..:)

No autoriem Imants Ziedonis, Klāvs Elsbergs,Melgalvs. ir mana topa augšgalā. Praktiski dievinu visus šo autoru dzejoļus... (l) Bet nu piemēram..


Neatvadīsimies.

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies. Elsbergs



Fabula.

“Es jūtos tik veca,
tik mitra, tik slima,”
sērkociņam
sacīja prīma.

“Un kas tu man esi,
vai laime? vai nāve?
Vai tu mani nogalini
vai žāvē?”

Tā nervozi tērgā
ikviena prīma,
ko sērkociņš
klusēdams aizdedzina. Elsbergs

Ir tādi cilvēki

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

Tev likās - vētrām tu pasauli sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi -
Tas jau vēl nebija it nekas.

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

Nobrāztām rokām, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.

Kur ir tavs "mīlu", un kur ir tavs "gribu"?
Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki - sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud. Ziedonis.




Izeju es Pārdaugavas ielās,
negaidot, līdz sevi pieteiks rīts.
Kur tu dzīvo, Mīlestība lielā?
- Medus ielā. Numurs nolaizīts. -

Kur man tevi meklēt, netveramā,
kādas man tev dāvāt daiļas rotas?
- Es vairs nedzīvoju šajā namā.
Lietus namā mītu. Pēdas noskalotas. -

Taksometru ķeršu, tevi meklēt braukšu,
varbūt vēl kāds šoferis ko zinās.
Ko tu atbildēsi, kad es balsī saukšu?
- Velti pūlies. Ceļš ir aizputināts. -

Aušu kājas ceļam. Tevi sargāt iešu.
Pulverdūmi plaušās noguls vēsi.
Nezinu, vai raudāšu. Nezinu, vai smiešu.
- Soļo drošs. Es tevi sameklēšu. -

Gan jau arkal kādreiz Pārdaugavas pusē
nosmaržos mums abiem. Pēc traka lietains rīts.
Kur tu biji paslēpusies? Ko tu tagad klusē?
- Medus ielā. Numurs. Atkal nolaizīts.
Melgalvs.



Varētu turpināt un turpināt..:)

paldies :) varbūt vēl kāds dzejolis?

man šķiet, ka dzeja ir tik intīma, ka dalīties mīļākajos dzejoļos ir ļoti drosmīgi.. es atturēšos :-)

dzīves sasāpinātajām iesaku Āriju Elskni.
Pašai tīk Ziedonis & Elsbergs.

Elksni tb :)

Mātes mīlestība

Sēd māte rožu vidū,
Un rozes viņas tuvumu jū,
Bez mātes mīlestības
Pat puķu daiļums zūd.

Sēd māte meitu vidū,
Un meitas mātei dzied.
No labas mātes meitas
Nekad jau neaiziet.

Sēd māte dēlu vidū,
Un dēliem ir tāds spars,
Ka mātes vienam mūžam
Ir turpinājums garš.

Sēd māte rožu vidū,
Un rozes viņas tuvumu jūt.
Bez mātes mīlestības
Pat puķu daiļums zūd.

/Marta Bārbale/

***

Mēs nedrīkstam ļaut pēkšņi saskarties pirkstiem...
Tad labāk es izlikšos vecs,
Lai neredz neviens, kādas dīvainas dzirkstis
No krustotiem skatieniem lec.

Tad labāk lai glāzīti roka man tura,
Līdz nevar ne soli vairs spert,
Jo negribas nodot tās lūpas, no kurām
Man gribētos uguni dzert.

Es būšu kā zeme, bet pati tu zini -
Nmaz jau tik varens nav spīts
Un arī visdrūmāko, klusāko cini
Rauj gājputnu dziesma sev līdz.

Es nezinu to, vai ka'du šeit mīli,
Kāds smaids tev ir kāds tev ir smīns,
Bet, ja reiz šis brīdis būs dzirksteles šķīlis
Un lūpās būs aizdedzies vīns,

Tad sargies, lai kādas pēc mājām tev ilgas,
Lai kā tikšu lamāts un pērts,-
Bet pavarda liesmiņa klusā un ilgā
Nav zibeņa spožuma vērts.

/Ojārs Vācietis/


***

Ar tevi es lasīju kastaņus
Rudens trūdošās milzīgās lapās
Un rudens bij nosalis un kluss
Kā atvests no dienvidiem papuass

Bija slapjš un mazliet drēgns un auksts
Ar mākoni lielu un zilu
Un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
Un ka es... tevi mazliet mīlu

Tev bij tādas rokas nosalušas
Un tu runāji visādus jokus
Un debesis bij zilas, zemas un pušas
Pār mums abiem kastaņkokos

Un es neteicu nekā, bija kastaņi skaistumā
Jau no bērnības apbrīnoti
Teikt vai neteikt, ka es tevi... nu jā
Un varbūt pat ļoti..

/Imants Ziedonis/

Gaujas miglā

Tu paskaties kā zeme aiziet dusā,
Tu paklausies kā rasa upē krīt,-
Un vajag iet un vajag runāt klusāk,
Un nevajag šo mieru izbaidīt.
un gribas, lai šim klusumam nav malas.
Bet krūtīs skaļi sit. Un kas to zin...
Kā zemes smaržu pieliets linu palags
Mūs abus divus Gaujas migla tin.
Pie vienas rokas otra skaras liegi
Pie karstas ogles - karsta. Un tad šķiet -
Kļūst miglas baltums spilgts kā saulē sniegi,
Ar pērkonbalsīm lakstīgalas dzied...
Sirds iegūst melnās bezdelīgas steigu,
Tu aizskrien prom. Es palieku. Un tad?
Un tad - nekā. Tai dziesmai vairs nav beigu -
Ne rīt, ne nākoškad, ne tad... Nekad!
Es Tevi taču panākšu aiz kraujas
Un arī tur, kur kāzu troksnis skaļš,
Es tavu izņemšu no viņa saujas
Un šinī vietā atnesīšu atpakaļ.
Ar rasu kopā līs tev smarža sejā,
Tik tīra un tik gaiša, cik vien smarža var,
Un kūpēs migla Gaujas ievu lejā
Un tikpat balta, kā ir šovakar.

/Ojārs Vācietis /

Mans visu laiku mīļākais dzejolis.

J. Sarkanābols
Zvaigžņu Rapsodija

Stāsta,ka attālumu starp zvaigznem mērot ar gaismas gadiem,kaut gan liekas, ka tās citu no citas ir sprīdi tālu.
Arī Tu bieži man esi blakus,bet starp mums ir gaismas gadi un tumsa.

Es iznācu jūrmalā un pasmēlu saujā rūgteno veldzi.
Man likās-tas esi Tu-tik aicinošs un tuvs,bet rūgts un nesasniedzams.

Zvaigznes ir tālu,zvaigznes nevar sasniegt.
Zvaigznes ir tālu,bet cilvēks var sasniegt zvaigznes.
Tu esi tuvu,bet es Tevi nevaru sasniegt.

Es noliecos pār avotu,skaidru kā debesis.
Tas bija tikai mirklis.
Nekad es neaizmirsīšu to.

Tu neredzi?-Ņem manas acis.
Tu nedzirdi?-Ņem manas ausis.
Ņem visu,kas man ir,-ņem manas debesis un zemi.
Man atstaj tikai mīlu.

Klusējot es atvēru durvis.
Klusējot Tu ienāci iekšā.
Es iesāku runāt, un Tu izbijies pēkšņi.
Nekad Tu vairs klusējot neatvēri šīs durvis.

Zvaigžnu miljardi klausās,kad es tiem izkliedzu savas ilgas.
Kad Tu tās sadzirdēsi?

Cilvēks alkst zvaigžnu balsis,bet zvaigznes ir allaž klusas.
Tāpat kā Tu.
Starp zvaigžņu miriādēm ir divas.
Tās Tavas acis.

Rudens naktī,kad krita zvaigznes,es vēlos:-Mīli!
Bet vai tad tāds nieks,debesu puteklis sīkais,var atnest mīlu?

Zvaigznes ir tālas un skaistas.
Cilvēks zvaigžņu skaistumam dzivo.

Tu-Visums,es astronoms,iemilējies zvaigžņotā debesu sfērā.
un katra mūsu tikšanās ir jaunas zvaigznes dzimšana.

-Vai zvaigznes ir skaistas?-Tu jautāji man.
Bet es taču nezinu,jo te esi Tu...

Melns mākonis aizsedza zvaigzni.
Vai viņas vairs nav?
Tai jābūt ,tā ir,tikai mākonis aizsedza viņu.

Vēl ļoti patīk Imanta Ziedoņa daiļrade, bet to jau meitenes ir pieminējušas. Īpaši bieži palasu viņa Epifānijas.

ļoti patīk O. Vācieša dzeja.

Es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās,
es tevi paslēpšu
dzeltenās madarās
no meža kaķa
dzeltenām acīm,
no beigtas dzeltenas vālodzes
paslēpšu.
Es tevi paslēpšu, baltā,
no dzeltēšanas
un aiziešanas
ar dzeltenu vēju.
Mīļā,
es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās!

Arī Jāņa Ziemeļnieka un Jāņa Grota dzeja.

Es tevi atradu, lai tevi pazaudētu,
Es tevi atradu, lai zinātu, kas malds,
Es tevi atradu, lai dziesmā izskanētu,
Lai dzīves rūgtums viss reiz kļūtu salds (J. Grots).

Aizejot.

Varbūt vakaram toreiz miglas pilnas bij plaukstas,
Un man palika valgums acu plakstos mazliet.
Tas bij rudens, kad bērzus tā kā liesmās redz plaukstam,
Tas bij rudens, kad dzērves prom uz ziemeļiem iet.

Putnam atmiņā paliek niedru nemiera šalkas,
Viļņu gavilēs krasti, tālē aicinot, skan.
"Ko es līdzi sev ņemšu, kādas nejustas alkas,
Vai es gājputnam rada?" tu jautāji man.

Un mēs šķīrāmies kalnā, tur, kur krustceļi mijas,
Laikam tālāk pa dzīvi vienai vajadzēs iet...
varbūt vakaram toreiz miglas pilnas bij plaukstas,
Vēl pēc gadiem man acīs tā kā valgums mazliet. (S. Kaldupe)

Paldies par debesīm...
Es beidzu...
Par pumpuriem vēl nepateicu!
(I.Ziedonis.)

Jūra es nemēdzu lūgt,
Gribu būt stipra un lepna kā tu.
Jūra, šodien lūdzu, tikai tev lūdzu:
Izmet man zilu dzintaru,
Izmet man dzintaru zilu!
Tādu, kuru nevar nogludināt
Gadu juvelieru kalti.
Tādu, kura šķautnēs neapdziest
Pelēkas tavas acis.
Tādu, kurā vienmēr skanētu
Mīļās balss atbalss.
Tādu, kurā vienmēr gruzdētu
Šķiršanās ogles un
Tikšanās uguns.
Jūra man pie kājām izmeta
Zilus, sasistus stiklus...
/Ā.Elksne/

palasi Kārli Vērdiņu, viņš ir labs un interesants, un nezinu nevienu, kas viņu lasījis un kam nebūtu paticis :)

Esmu liela dzejas mīle un nosaukt mīļāko dzejoli ir neiespējami, bet šo O. Vācieša dzejoli es nesen saņēmu vēstulē no kāda pagātnes cilvēka. Un iemīlējos. :)

Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma nekož,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

Veidenbauma dzeja

"Par velti ir nožēlot agrākos grēkus, -
Kas izlietu ūdeni sasmelt vairs spēj?"

"Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdza tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst"

liels, liels paldies :) ja kādai ir vēl kaut kas labs, ko ierakstīt, tad lūdzu, der arī angļu valodā :)

VEidenbauma un Ļermontova dzeja

Vai sorry. Tā Zvaigžņu rapsodija ir rakstīta par sievieti. Internetā nokopēju no vienas meitenes profila, jo citur ātrumā nevarēju atrast, bet viņa acīmredzot ir pārveidojusi. Tad nu nu neprecizitāti esmu izlabojusi. :-)

Ja angliski, tad šis:

When things go wrong as they sometimes will
When the road you're trudging seems all up hill,
When the funds are low and the debts are high,
And you want to smile, but you have to sigh
When care is pressing you down a bit
Rest if you must, but don't you quit
Life is queer with its twists and turns,
As everyone of us sometimes learns
And many a failure turns about
When he might have won had he stuck it out
Don't give up though the pace seems slow
You may succeed with another blow
Success is failure turned inside out
The silver tint of the clouds of doubt
And you never can tell how close you are
It may be near when it seems so far
So stick to the fight when you're hardest hit
It's when things seem worst that you must not quit!