Ir vēlme vienkārši izteikt to skaļi, sakopot domas.
Esmu kopā ar savu puisi jau gadu un 4trus mēnešus, bet man ir kaut kas uznācis. Uznākušas domas-par to,ka viss ir vienmuļš,ka kaut kas nav. Mums abiem šīs ir 1mās attiecības tapēc, iespējams, mēs nemaz nezinam,kā ir ar citu (varbūt mums ir ilūzijas,ka viss ir labi,un tā arī dzīvojam) !? Protams,vēlos,ka mums ir viss nopietni,(esam smējušies-pļāpājuši,kā būs vecumdienās,kad mazberniem stāstīsim, ka mēs jau tik ilgi kopā u.t.t) viņš ir no tiem,uz kuru var paļauties- būt droša!- bet vai man tā drošiba ir vajadzīga tagad? Vienmer jau ir nepieiešami tie daži neeistie lai zinatu,ka tas cits ir īstais,bet man tadas pieredzes nav:( un pat nezinu vai velos/nevēlos...bet esmu kaut kādā pārdomu periodā. Ir arī tadas domas,ka nepieciešama pauze--lai paromatu, lai apjaustu kādas ir sajūtas,kad nezvana tavs vīrietis. Bet nevelos to nodarit viņam. Ceru,ka šis ir tikai pārdomu laiks man. Haa arī es esmu viena no tām,kas raksta šos tekstus:D bet KO darīt,ja ir kaut kāds tāds posms pienācis un vēlos parunāties ar citām.
91
