šitādiem varoņiem zāles ir vienas- sapakot mantas un izlikt aiz durvīm. Galvenais- viņa priekšā nepuņķoties, neraudāt un nelūgties,lai vai kā sāp. To visu var darīt tad,kad viņš neredz. Kāpēc gan Tev būtu jābaro viņa pašapziņa no sērijas :" re, cik es foršs, viena mani grib, otra mani grib, tātad pasaulē ir citas zivtiņas,kuras arī noteikti mani grib."
Turklāt, mana intuīcija, personīgā pieredze saka to,ka šis pēc brītiņa būs atpakaļ kā likts. Tas ir kā Āmen baznīcā. Septiņus gadus miskastē izmest ir grūti, pat tādiem biezpauriem kā vīrieši. Paspēlēsies ar jauno draudzenīti,kaut kas noies greizi, attapsies viens pats, neappuišots, nesamīļots, pie tukša ledusskapja un veļasmašīnas,kuru neprot ieslēgt. Tad atcerēsies Tevi un uz vēdera līdīs atpakaļ. Pieņemt vai nē, tā jau būs Tava izvēle, bet es ticu,ka Tu ESI LIELISKA un Tev tas vairs nebūs vajadzīgs. Galu galā- paslīdēja kāja vienreiz,slīdēs arī otrreiz. Bet šobrīd- tiecies ar draudzenēm, aizbrauc pie mammas. Kaut vai pie manis brauc! :D bet nesēdi mājās viena.