Nu manējie, kad šķīrās, tad arī visādi gāja. Jo vienmēr jau vienam tas ir sāpīgāk. Tēvs teica, ka ja viņi škiras, tad viņam neesot vērts dzīvot. Un ticu, ka tajā brīdī viņš tā arī domāja, jo vienmēr mammu mīlēja ļoti, tāpat kā mūs ar brāli. Tad, kad sākās tiesas, tad bija otra galējība, draudi, ka dzīves mammai nebūs, ka viņš neliks viņu mierā un tā tālāk. Līdz saprata, ka nu nav tur vairs ko... Un viss. Stāsts galā. Visi bija tikai tukši draudi, ko izsaka cilvēks zaudējot kaut ko, pie kā tik ļoti pierasts.